Delvaje, trīs mēnešus strādājot RTU Būvniecības inženierzinātņu fakultātes Ūdens pētniecības zinātniskajā laboratorijā, analizēja Daugavas ūdeni, ar dažādu ķīmisko reakciju palīdzību attīrot to no organiskajām vielām un vēlāk filtrējot. Izfiltrētais materiāls tika pārbaudīts RTU Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes Polimērmateriāla institūta laboratorijās, un zinātnieki tajā konstatēja polietilēna un polivinilhlorīda klātbūtni.
"Mikroplatmasa ir lielāku, ūdenī nonākušu, plastmasas gabalu sadalīšanās rezultāts. Vēja, berzes, ultravioletās radiācijas, Ph un citu ūdenī esošu ķīmisko elementu iedarbībā šī plastmasa ļoti lēni sadalās mazākos izmēros, sasniedzot to, ko mēs saucam par mikroplastmasu. Ar laiku tā nonāks barības ķēdē, kuras galā ir cilvēks," skaidro Delvaje.
Zinātniece skaidro, ka, līdzīgi kā plastmasa ar laiku sadalās ūdenī, tā sairst arī augsnē un kļūst par barības vielu mikroorganismiem, tādējādi nonākot barības ķēdē. Pagaidām gan nav zinātniski pierādīta mikroplastmasas kaitīgā ietekme uz dzīvajām būtnēm, jo plastmasu sadzīvē izmanto salīdzinoši nesen – tikai aptuveni 100 gadus. Tomēr pastāv dažādi pieņēmumi par mikroplastmasas nelabvēlīgo ietekmi uz dzīvajiem organismiem, un zinātnieki visā pasaulē ir pievērsušies šīs problēmas izpētei. Tāpēc Delvaje aicina Latviju laikus apzināt, cik daudz un kāda izmēra plastmasa ir vietējos ūdeņos, un atbildīgi izturēties pret plastmasas savākšanu un pārstrādi, lai mazinātu tās nonākšanu dabā.
Vai tiešām
Es
J a tā