Patlaban notiek ļoti asas diskusijas par satiksmes organizācijas izmaiņām Rīgā, proti, attiecībā uz "stabiņu" veidošanu, velojoslu ierīkošanu un citām aktivitātēm. Cik pārdomātas un sistēmiskas šīs izmaiņas ir tieši no drošas satiksmes viedokļa?
Kopumā jāsaka – viss, kas tiek vērsts uz satiksmes drošību, idejas līmenī ir labi – par to domā, aktīvi runā un tas noteikti ir vērtējams kā pozitīva iezīme, kas šodien ir spilgtāk redzama nekā iepriekšējos gados. Tas, kā pietrūkst – tās ir zināšanas, pieredze, spēja ieklausīties speciālistos, kam līdzi šobrīd nāk tieksme ātri sasniegt rezultātus, kas patiesībā ne vienmēr ir ātri un viegli izdarāms.
Man bija iespēja Dānijā sarunāties ar bijušo Kopenhāgenas mēru, un izrādās – pat Dānijā, kas tiek uzskatīta par vienu no satiksmes drošības paraugvalstīm, no jaunas idejas dzimšanas līdz realizācijai mēdz paiet pat 10–15 gadi. Ar to būtībā jāsaprot, ka lielās pilsētās šāds termiņš ir normāls infrastruktūras attīstībai, jo nevar mēģināt atrisināt vienā vai divās sezonās problēmas, kas krājušās gadiem, un turklāt to visu izdarīt ar pagaidu satiksmes organizācijas līdzekļiem. Rīgā ir īstenotas vairākas lietas, kuras varam novērtēt pozitīvi, arī stabiņi var būt labi, tomēr gribētos redzēt, ka tikpat aktīvi tiktu veikti darbi, pārbūvējot vai uzlabojot problēmvietas ar pastāvīgiem risinājumiem. Manuprāt, šobrīd izteikti pietrūkst mērķtiecīgu darbību, tostarp arī konkrēti pasakot – šo mēs šobrīd varam atļauties, bet to nevaram, jo visam nepietiek līdzekļu. Varbūt arī pietrūkst drosmes šajos apstākļos kādām sabiedrības grupām pateikt, ka konkrētas lietas patlaban nav iespējams vai nav lietderīgi īstenot, vienlaikus argumentēti paskaidrojot iemeslus.
Paudāt, ka trūkst mērķtiecības – man gan šķiet, ka par Rīgas politiķu mērķtiecības trūkumu nevar sūdzēties, drīzāk pietrūkst sistēmiskas domāšanas un plānošanas. Sajūta, ka kaut kādas satiksmes izmaiņas tiek veiktas absolūti atrauti no pārējās realitātes. Kāds skaļi pieprasa konkrētā vietā kaut kādas izmaiņas, un tas ātri tiek paveikts, nepaskatoties plašāk, kā tas iekļaujas kopējā sistēmā.
Tieši tāda sajūta šobrīd arī ir – rīcība tiek pakārtota skaļākajam prasītājam, un tas sasaucas ar manis iepriekš teikto, ka pietrūkst drosmes pieņemt profesionālus lēmumus. Ne velti saka – ja kaut kas der visam, tas neder nekam. Un tā arī ir šobrīd – cenšas darīt kaut ko visās frontēs, bet rezultāts ir ne tāds, kā to gribētu redzēt sabiedrība kopumā.
Jā – pasaulē velobraukšana kļūst arvien populārāka, un neviens patiesībā nenoliedz, ka velojoslas ir vajadzīgas, tomēr to ieviešanai jābūt pārdomātai un izpildījumam kvalitatīvam un tām nevajadzētu būtiski traucēt pārējiem satiksmes dalībniekiem, jo īpaši citiem ilgtspējīgiem pārvietošanās veidiem, piemēram, sabiedriskajam transportam. Manuprāt, ja gribam mainīt pārvietošanās paradumus, primārais akcents būtu jāliek uz sabiedrisko transportu. Ja izveido kādus risinājumus, kas ir draudzīgāki velobraucējiem un gājējiem, bet no tā cieš sabiedriskā transporta pasažieri, protams, sabiedrība to nesapratīs. Un te arī ir jautājums par sistēmiskumu – nav īsti nodefinēts, ko gribam sasniegt. Patlaban ir sajūta – gribam visu, visur un uzreiz, un te man jāpiekrīt jums par no malas šķietamu sistēmas un plāna trūkumu.
Paralēli nesaprotamajām izmaiņām kopumā vēl mums piedāvā arī dizaina dažādību, konkrēti – vienā vietā stabiņi ir sarkani, citā melni. Vai šāda nekonsekvence nav bīstama no satiksmes drošības viedokļa? Jābūt taču kaut kādiem standartiem. Protams, to var uztvert kā piekasīšanos detaļām, taču, kā saka, velns slēpjas detaļās...
Šajā kontekstā es tomēr negribētu lietot vārdu "bīstamība", jo ar bīstamību tas nav saistīts, bet ar pašsaprotamu satiksmi gan. Sākotnējā ideja – kas man ir labi zināma – bija diezgan saprotama un arī autovadītājiem būtu pieņemama, ka pārsvarā tiek izmantoti sarkanie stabiņi (sarkanā krāsa tomēr ir labāk pamanāma), bet Rīgas vēsturiskajā centrā, kas iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, lai nebojātu publiskās telpas vizuālo tēlu, izmantoja pelēkus stabiņus. Šobrīd dabā redzam melnus, sarkanus, oranžus, pelēkus stabiņus dažādās pilsētas daļās, kas nerada viendabīgu principu un pašsaprotamu satiksmes organizāciju. Un šeit labi iederas kāda dzirdēta replika par gaumi – tomēr būtu labi, ja ceļa pārvaldītājam būtu pieredze, gaume un arī zināšanas par to, kā autovadītājs spēj uztvert situāciju uz ceļa. Par zināšanām runājot – lineārā izvietojumā stabiņi ir labi uztverami, bet, veidojot sarežģītākas konfigurācijas elementus, piemēram, satiksmes saliņas, labāk būtu izmantot cita veida elementus. Pasaules praksē atrodami dažādi risinājumi, tostarp pagaidu uz asfalta piestiprināmi elementi, kas vairāk līdzinās autovadītājiem jau zināmajām formām – ielas apmalēm – un līdz ar to nerada maldinošu efektu.
Turpinot par stabiņiem – dzirdēti viedokļi, ka normatīvi nemaz neparedz to izvietošanu uz braucamās daļas. Vai arī šeit nerodas problēma – kaut ko gribam veidot un uzlabot, bet patiesībā rīkojamies neatbilstoši normatīviem?
Mans personīgais viedoklis – visam tomēr nav jābūt strikti standartizētam un normatīvos iekļautam, tostarp stabiņiem. Turklāt ar stabiņiem neorganizē satiksmi tieši tāpat kā ar trieciena slāpētājiem un citiem palīgelementiem, ko lieto satiksmes drošības uzlabošanai. Tie var palīdzēt uzsvērt kādas nianses satiksmes sistēmā, un tiem nav obligāti jābūt standartizētiem, galvenais, lai ceļa pārvaldītājs tos pielieto gudri. Protams, būtu pašsaprotami, ja vienas pilsētas ietvaros pieturētos pie vienotām vadlīnijām un principa.
Nu jau kārtējo reizi viedokļu sadursmju centrā nonākusi A. Čaka iela. Kad tur abos virzienos ieviesa velojoslas, par to notika asas diskusijas, tagad līdz ar vienas velojoslas dzēšanu atkal piedzīvojam šūmēšanos, turklāt patlaban vispār nav skaidrs, kā pa šo ielu braukt. Tāpat redzam, ka vēl virknē Rīgas ielu iepriekš uzliktie stabiņi un citi elementi tagad tiek ņemti nost. Tāda dīvaina pilsētas saimnieku nekonsekvence...
Manā skatījumā Rīgā šobrīd pietrūkst saimnieka pieejas, kad ar rūpību un ilgtermiņa skatījumu pievērstos satiksmes infrastruktūras risinājumiem. Ātrie risinājumi līdzinās īrnieka taktikai – no paletēm saskrūvē krēslus, ieliek spilvenus, istabā saliek telpaugus un tagad mēs te skaisti dzīvosim. Uz brīdi tas palīdz, bet brūkošo balkonu tas nesaglābs. Tādēļ ļoti pietrūkst fundamentālu risinājumu, kas argumentēti ar konkrētiem mērķiem un vērsti uz pilsētas infrastruktūras attīstību plānveidīgi un ilgtermiņā. Un tas pats ir par A. Čaka ielu – kāds īsti bija eksperimenta mērķis, tas laikam nevienam nav skaidrs..
Eksperiments taču!
Tādu attaisnojumu šobrīd cenšas arī paust – ka tas ir tikai un vienīgi eksperiments. Taču tādā gadījumā jautājums – ar kādu mērķi šo eksperimentu īstenoja? Lai parādītu, ka sabiedriskais transports stāvēs sastrēgumā? Jeb - kuram satiksmes speciālistam tas jau iepriekš bija skaidrs arī bez eksperimenta, un varēja diezgan precīzi prognozēt, kā tas būs, pārzinot satiksmes situāciju A. Čaka ielā. Ja mērķis bija parādīt sabiedrībai, tostarp velosipēdistiem, – jā, mēs to varam, bet tā cena būs gari sastrēgumi un daļas sabiedrības neapmierinātība, tad varu piekrist, ka tas bija eksperiments. Bet tad kādam vajadzētu skaidri pateikt, ka eksperimenta secinājums ir – šobrīd velojoslas A. Čaka ielā nevaram atļauties, jo kavējas sabiedriskais transports, un līdz ar to vienu velojoslu ņemam nost un pie šīs idejas atgriezīsimies tad, kad tiks īstenotas citas satiksmes organizācijas izmaiņas pilsētā. Kopumā ideja par velojoslām maģistrālajās Rīgas ielās ir pareiza, bet šeit jau atkal iezīmējas būtiskā problēma – saprotamas un atklātas sarunas trūkums ar visu sabiedrību.
Sākotnēji galvaspilsētas jaunie saimnieki, īstenojot pirmās izmaiņas pilsētā, neieklausījās (un to arī paši atzina) satiksmes organizācijas profesionāļu viedoklī. Vai šobrīd situācija ir mainījusies? Tagad pirms lēmumu pieņemšanas notiek konsultācijas ar profesionāļiem?
Jā, konsultācijas notiek un jau gadiem Rīgā darbojas Satiksmes koordinācijas konsultatīvā padome, kurā ir iekļauti dažādu institūciju pārstāvji. Viedoklis tiek prasīts, tomēr jāatzīst, ka dažkārt, līdzīgi kā šobrīd Latvijā daudzās jomās ir raksturīgi, speciālista viedoklis īsti netiek ņemts vērā, jo visi paši sevi uzskata par gana labiem profesionāļiem. Sabiedrībā patlaban dominē tendence, ka speciālistiem ļauj izteikt viedokļus, taču parasti tos uzskata par nepareiziem, ja tas nesakrīt ar vaicātāja viedokli.
Ir sajūta, ka patlaban Rīgā politiķu idejas un vēlmes dominē pār profesionāļu saprāta balsi.
Es nezinu, kā Rīgā šobrīd notiek ikdienas sadarbība starp deputātiem un pašvaldības izpildinstitūcijām, taču jāatzīst – no malas raugoties, mazliet tāda sajūta rodas. Nereti vai nu politiskie solījumi, vai vēlme tikt pie ātra rezultāta nomāc (politiķa – red.) spēju uzklausīt speciālista viedokli, kas ir precīzi pamatots, taču konkrētajā brīdī vai situācijā nepopulārs.
Diskusijās par kritizētajām satiksmes organizācijas izmaiņām nereti kā arguments tiek norādīts: "Paskatieties, kā ir Eiropā, Skandināvijā! Tur visi apmierināti, bet jūs vienkārši neesat moderni un negribat labas pārmaiņas!" Vai viena no problēmām nav niansē, ka ārzemēs redzam tikai aisberga redzamo daļu, bet nezinām detaļas, turklāt atkal un atkal pieturamies pie principa – viss, kas ir ārzemēs, ir labi un pareizi, bet paši nespējam domāt atbilstoši mūsu specifikai?
Pilnībā piekrītu! Manuprāt, šī ir būtiska problēma, kam vēl piebildīšu jau teikto – nespēja vai negribēšana ieklausīties speciālistu viedoklī. Kā teica viens populārs dāņu arhitekts un veloentuziasts – lai panāktu izmaiņas, ir nevis skaļi jākritizē viss sociālajos tīklos, bet jāvelk uzvalks un jāiet konstruktīvi runāt.
Turklāt vēl būtisks faktors – šobrīd velobraucēji uzsver, ka veloinfrastruktūras izveide nemaksā daudz. Tā tas nav! Var, protams, pateikt, ka uzkrāsot līniju ir lēti, bet, lai izveidotu kvalitatīvu veloinfrastruktūru, vairumā gadījumu iela jāpārbūvē visā platumā, kas ietver gan virszemi, gan pazemes komunikācijas, gan krustojumus un sabiedriskā transporta pieturvietas, un visu pārējo ielas infrastruktūru. Un šis ir tas aspekts, par ko cilvēki bieži vien neaizdomājas, un rodas iespaids, ka neviens neko negrib darīt, kas, protams, tā nav
Vai liela daļa vainas dažādu satiksmes dalībnieku aizvien pieaugošajās nesaskaņās nebūtu jāuzņemas politiķiem? Man šķiet, ka politiķu pašreizējā attieksme ir bezatbildīga, ļaujot eskalēties šiem konfliktiem, tajā pašā laikā nemēģinot iet un runāt ar visiem.
Piekrītu, ka komunikācija ar sabiedrību ir politiskā atbildība. Ja autovadītājam saka, ka Tērbatas ielā stabiņi pie krustojumiem izvietoti ar mērķi uzlabot satiksmes drošību, bet uzlabojumi veikti ar luksoforu regulējamos krustojumos, nevar pārmest, ka autovadītājam nerodas izpratne par izmaiņu pamatotību. Tajā pašā laikā iedzīvotāji Berģos vai gar Daugavgrīvas šoseju spiesti iet pa brauktuvi, jo tur nav pat ietves un šajās vietās neviens neko nerisina. Skaidrs, ka šāda rīcības politika liek uzdot jautājumu par prioritātēm satiksmes drošības uzlabošanā.
Pati ideja par satiksmes mierināšanu centrā ir laba, taču realizācijai un komunikācijai par to jābūt saprotamai un loģiskai. Izmaiņām jābūt kompleksām – piemēram, virzoties uz maksimālo braukšanas ātruma ierobežošanu centrā līdz 30 kilometriem stundā un ieviešot citas satiksmi mierinošas izmaiņas, – tad Tērbatas ielas piemērs būtu kā uzskatāms paraugs, ka nākotnē šāda kārtība būs visā Rīgas centrā. Tad, visticamāk, sabiedrība saprastu mērķi Tērbatas ielas idejai. Šobrīd kārtējo reizi nav skaidrs, vai brauktuves sašaurinājumi Tērbatas ielā ir domāti kafejnīcu āra terasēm vai kam citam.
Vai Rīgas satiksmes haosa iemesls nav tas, ka cilvēki varbūt pat ar labiem nodomiem mēģina kaut ko darīt, taču aizmirst, ka primāri svarīgais faktors ir apaļais galds, pie kura jāsēžas visām ieinteresētajām pusēm un kvalitatīvi jāizdiskutē idejas, nonākot pie risinājuma, kas pieņemams visiem? Respektīvi – šādos ilgtermiņa projektos tiek saskaņoti visi viedokļi. Diemžēl ir sajūta, ka patlaban ieklausās skaļākajos kliedzējos, kas, visticamāk, ir mazākums. Un bēdīgo rezultātu redzam...
Piekrītu jūsu domai, tomēr šeit varbūt izteikšu nepopulāru viedokli – esmu nedaudz apaļā galda pretinieks, ja vien pie apaļā galda nesēž speciālisti, jo ir diezgan grūti par sava viedokļa pareizību pārliecināt cilvēkus ar pretēju viedokli un argumentēt iemeslus, kādēļ kādas lietas nebūtu pareizi īstenot tā vai šādi, jo šādā situācijā tu vienkārši tiec definēts kā "slikts". Es teiktu – vairāk būtu jādod iespējas lemt speciālistiem. RD Satiksmes departaments nekad nebūs labs visai sabiedrībai, jo ir pārāk daudz dažādu satiksmes dalībnieku, kuriem katram ir savas intereses, taču tieši ceļa pārvaldītājs ir tā struktūra, kas var plānot un īstenot dažādus risinājumus, kas ir atbilstoši un droši sabiedrībai kopumā, jo šie speciālisti redz satiksmes infrastruktūras attīstību kopumā. Protams, aktuāls ir jautājums, vai viņiem vispār tiek uzticēta iespēja profesionāli lemt un strādāt un vai ieceru īstenošanai tiek nodrošināts arī attiecīgs finansējums. Tādēļ šeit, manuprāt, ir skaidri jānodala funkcijas – politiskais līmenis definē rīcības virzienus un rod finansējumu, bet speciālisti rada konkrētos risinājumus.
Beāta Dambīte
- 2013. gadā Rīgas Tehniskajā universitātē iegūts profesionālais maģistra grāds specialitātē "Transportbūves"
- 2019. gadā uzsāk darbu CSDD. Iegūts ceļu drošības auditora sertifikāts un no 2020. gada vada CSDD Ceļu drošības audita departamentu
- No 2017. līdz 2019. gadam bija RD Satiksmes departamenta Plānošanas un projektēšanas organizēšanas nodaļas vadītāja
- No 2013. līdz 2017. gadam bija RD Satiksmes departamenta Satiksmes organizācijas un kustības drošības nodaļas vadītāja
Avots: Beāta Dambīte