Ko būtu jāsecina no jūsu atgriešanās KNAB? Vai jūs domājat, ka līdz ar Normunda Vilnīša atbrīvošanu KNAB tādi satricinājumi vairs nav gaidāmi?
Es atgriezos tāpēc, ka Vilnīša rīkojums tika atcelts. Tas bija lēmums, ko bija pieņēmis birojs un man šajā brīdī nemaz nebija izvēles iespēju. Šajā brīdī mēs faktiski atgriežamies situācijā, kāda tā bija pirms manas atbrīvošanas. Cilvēki, neslēpšu, ir priecīgi, ka KNAB pašlaik nav vadītāja, jo līdz ar Vilnīša aiziešanu ir izbeigušās bezjēdzīgas dienesta pārbaudes, paskaidrojumu rakstīšanas un dažādi cita veida pasākumi, un cilvēki var savu laiku veltīt darbam. Bet, kā tas būs nākotnē, ir grūti pateikt. Protams, kolēģi saprot, ka ilgu laiku KNAB acīmredzot bez priekšnieka nebūs, atkal būs kārtējā priekšnieka izvēlēšanas un apstiprināšanas procedūra. Ņemot vērā to pieredzi, kāda šeit ir uzkrāta, tāda īpaša optimisma attiecībā uz to laikam nav.
Kā reizi gribēju vaicāt – kas ir mainījies KNAB kopš Vilnīša aiziešanas?
Tā pirmā sajūta – iekšējā atmosfēra KNAB. Mēs atkal esam atgriezušies pie normāla darba, pie tā, ka darbinieki strādā, nevis skaita minūtes, kurā brīdī viņiem jāiet pusdienās un kurā nav. Pašlaik vēl tikai tiek apzināts - ir daudz lietas, kas nav tikušas pabeigtas, kas nav sakārtotas, sākot tīri ar saimnieciskām lietām un beidzot ar finanšu un budžeta plānošanu, lai KNAB varētu turpināt darbu.
Reiz teicāt, ka Vilnīša laikā KNAB parādījās visai dīvainā kārtā, bez konkursa iecelti cilvēki. Daži no viņiem jau aizgājuši līdz ar Vilnīti, bet vai vēl kādi ir palikuši?
Ir darbinieki, kas ir pieņemti viņa laikā un bez konkursa, bet, protams, ka tas pats par sevi nav arguments, lai kādu atbrīvotu no darba. Ir pieņemti arī darbinieki, kurus var raksturot pozitīvi. Tā kā es domāju – nekādas raganu medības šeit nesāksies. Tam nav pamata. Līdz ar Vilnīša atlaišanu atlūgumus uzrakstīja pieci cilvēki, kas faktiski bija viņam tuvākie darbinieki un balsts viņa rīcībai. Es domāju, ka tie pieci cilvēki ļoti labi saprata, kādās darbībās viņi šeit ir piedalījušies un ka viņu darbība var tikt vērtēta. Faktiski viņi ir piedalījušies arī prettiesisku lēmumu tapšanā, likuši tur savus parakstus, un viņi vienkārši no šejienes aizbēga.
Vai KNAB varētu atgriezties kādi no tiem darbiniekiem, kuri aizgāja Vilnīša laikā?
Faktiski tāds process jau ir sācies. Mēs redzam, ka biroja darbinieki, kas ir aizgājuši prom Vilnīša vadības stila dēļ vai arī bija spiesti aiziet, ir izteikuši vēlmi atgriezties, un viena darbiniece jau ir atgriezusies. Es domāju, ka būs vēl, jo mēs arī paši esam ieinteresēti, lai profesionāļi atgrieztos birojā.
Tas nozīmē, ka jūs varētu nonākt tajā punktā, kādā bijāt pirms KNAB iecēla Vilnīti?
Nē, tajā punktā atpakaļ nonākt nevar, jo kā jau senie filozofi teica – vienā un tai pašā upē neiekāpsi. Arī biroja struktūras pārmaiņas ir bijušas, un Vilnīša aiziešana nenozīmē, ka birojs atgriezīsies atpakaļ pie tās struktūras, kas kādreiz bija.
Kas notiek ar Vilnīša izveidoto reģionālo grupu?
Tā ir atgriezusies savā normālajā stāvoklī un ir tur, kur tai jābūt – klāt pie operatīvo izstrāžu nodaļas.
Vai jūs pats pilnībā noliedzat savu atbildību Phare projekta jautājumā, kura dēļ Vilnītis jūs atlaida vai arī savu atbildību redzat, bet iebilstat pret soda apmēru?
Vecākā nozares amatpersona nenoliedzami ir atbildīga par projektu. Bet Vilnīša laikā no vienas puses man tika liegta informācija, kas vispār tiek darīts, struktūrvienības, kam vajadzēja nodrošināt šī projekta faktisko realizāciju, atradās Vilnīša padotībā, līdz ar to bija faktiski neiespējami ietekmēt viņu rīcību. Arī Vilnīša darbības vērtēšanas komisija ir izdarījusi secinājumu, un var spriest, ka ir pamats uzskatīt - tieši viņš ir bijis vainīgs pie darbu bremzēšanas un darbu neizpildes. To arī tagad var redzēt – lai arī Vilnītis visu laiku brēca, ka es esmu vainīgs un es neko nedaru, jau pēc manas atbrīvošanas Vilnītis bija novilcinājis laiku un nebija parakstījis līgumu par attiecīgo darbu izpildi. To bija izdarījusi tikai [Juta] Strīķe pēc tam, kad viņa kļuva par pienākumu izpildītāju. Šeit noteikti vajadzētu vērtēt arī paša Vilnīša darbību, un, ja viņš ar savu darbību ir radījis kaitējumu valstij, viņam to vajadzētu atlīdzināt. Bet tas ir mans personīgais viedoklis. Kāda būs KNAB nostāja un kādi lēmumi tiks pieņemti attiecībā uz to, es nezinu. Es nedomāju, ka valstij būtu jāmaksā man alga par to periodu, kurā es šeit neesmu strādājis, tas bija darāms no Vilnīša kabatas.
Pēc visa garā konflikta jums bija pārsteigums, ka Vilnītis tika atlaists tik ātri?
Jā, man tas bija pārsteigums, ka tas faktiski notiek vienas dienas laikā, ņemot vērā to ļoti lēno gaitu, kad tas viss tika vērtēts, un politiķu publiskos izteikumus, kas liecināja, ka netiks ļoti ātri risināts šis jautājums.
Vai jums iepriekš šķita, ka viņu atlaidīs, vai tomēr bijāt skeptisks?
Es biju skeptisks, jo domāju - daudziem patīk, ka KNAB iekšienē ir konflikts un ka tas traucē KNAB normāli strādāt.
Kā skaidrojat, kāpēc pēkšņi tas tik strauji atrisinājās?
Domāju, ka politiķi vienkārši bija spiesti to darīt. Skandāls, kas bija izraisījies ar Saeimas balsojumu tā saucamajā Šlesera kratīšanas lietā un sekojošo rosinājumu atlaist Saeimu, acīmredzot spieda aktīvi rīkoties, lai parādītu sevi no labās puses.
Tātad jums palīdzēja referendums?
Es domāju, ka ģenerālprokurora vadītās komisijas slēdziens parādītu Vilnīša pieļautos pārkāpumus, bet es domāju, ka tālākā procedūra būtu bijusi krietni vien ilgāka.
Kam, jūsuprāt, jāmainās, lai nākotnē izvairītos no līdzīgām situācijām, kā tikko, kad konflikts KNAB bija iestrēdzis uz tik ilgu laiku?
Es domāju, ka ir jāgrib atrast, izvēlēt un apstiprināt amatā cilvēks, kurš patiešām vēlas cīnīties ar korupciju, nevis ar KNAB. Tad ir jāatgriežas pie termina „politiskā griba”. Nedomāju, ka tad, kad Vilnītis tika ievēlēts amatā, bija politiskā griba cīnīties ar korupciju. Arī pašlaik man izskatās, ka ir skaļi lozungi un publiski demonstrēta vēlme cīnīties ar korupciju, bet es šaubos, vai tāda ir realitātē.
Vai jūs runājat par visām partijām?
Jā, es domāju, ka var runāt par pašreizējo politisko klimatu.
Ir jau arī konkrēta partiju apvienība (Vienotība – red.), kas to pretkorupcijas karogu vienmēr augstu turējusi...
Jā, bet tad mums ir jāskatās uz reāli paveikto un uz reāli padarītajiem darbiem.
Jā, bet, ja jums nepaveicas un tiek iecelts „Vilnītis 2”, kā izvairīties no tā, ka līdzīgu problēmu gadījumā konflikts iestrēgst uz tik ilgu laiku?
Tas acīmredzot ir jautājums arī par KNAB statusu un garantijām iestādes vadītājam. Es domāju, ka Vilnīša gadījums parādīja – ir liela pretruna starp to neatkarību, ko parasti arī starptautiskajos dokumentos prasa pretkorupcijas iestādēm. Protams, ka pretkorupcijas iestādēm nereti nākas pieņemt lēmumus arī attiecībā uz pašiem politiķiem un tādēļ būtu jāgarantē iestādes neatkarība. Bet no otras puses, ja nepastāv efektīvs mehānisms, kā ietekmēt KNAB darbu, ja kļūst redzams, ka tas neiet pareizajā virzienā, tas arī ir pietiekami svarīgi. Ja atgriežamies pie nesenajiem notikumiem, tad bija tā - deviņus mēnešus ir meklēts KNAB priekšnieks un vairāk kā gads tiek veltīts, lai šo neveiksminieku noņemtu no amata. Tie ir gandrīz divi gadi, kad no menedžmenta viedokļa notiek muļļāšanās ap šo jautājumu. Šeit ir runa par to, kādi ir normatīvie akti, kuriem no vienas puses vajadzētu pasargāt biroja no spiediena no ārpuses, bet no otras puses faktiski būtu jāliek strādāt un nedrīkstētu pieļaut situāciju, ka ilgstoši tiek pieļauti pārkāpumi.
Kāpēc neviens KNAB priekšnieks nav varējis nostrādāt līdz termiņa beigām?
Es domāju, ka galvenais iemesls ir lielā interese no politiķu puses. Acīmredzot KNAB ir traucējis daudziem un joprojām traucē daudziem, un tā ir tā interese caur priekšnieka nomaiņu ietekmēt iestādes iekšējos procesus.
Kurai Saeimai, jūsuprāt, būtu jāieceļ jaunais KNAB priekšnieks?
Tas ir ļoti grūts jautājums. No vadības viedokļa ir slikti, ja KNAB ilgstoši ir bez Saeimas apstiprināta vadītāja, jo tas ir mandāts KNAB pieņemto lēmumu leģitimitātei. No otras puses – būtu ļoti dīvaini, ja par KNAB priekšnieku lemj Saeima, kuru ir rosināts atlaist un viens no iemesliem ir tas, ka Saeima nav pieņēmusi tādu lēmumu, kādu no tās gaidīja sabiedrība vai Valsts prezidents, lietā, kuru ir rosinājis pats KNAB. Faktiski var teikt, ka to ir rosināts atlaist par notikumiem, kas saistās ar KNAB, un šī pati Saeima varētu virzīt un apstiprināt jaunu KNAB priekšnieku. Protams, ka veidojas diezgan absurda situācija.
Tad jūs teiktu – puse uz pusi?
Jā, es domāju – puse uz pusi. Es domāju, ka šeit iekšēji neviens īpaši nav satraucies, ka šobrīd birojam nav Saeimas apstiprināta priekšnieka. No otras puses – no menedžmenta viedokļa, no biroja tēla viedokļa, tas nav vērtējams īpaši pozitīvi.
Vai jums pat nebūtu izdevīgi, ja lemtu šī Saeima? Redzot, cik ātri notika Vilnīša atbrīvošana, tad varbūt Saeima arī nesaņemtos šajā laikā iecelt „Vilnīti 2”...
Kā cilvēkam man par šo būtu sakāms savs viedoklis, kā amatpersonai...
Sakiet kā cilvēks.
Es jau trešo dienu vairs neesmu tikai cilvēks. Kā amatpersona varu teikt, ka mēs nebalstāmies uz kaut kādu izdevīgumu no partiju pieņemtajiem lēmumiem vienā vai otrā posmā. No cilvēciskā viedokļa pēc vairāk kā astoņiem KNAB pavadītiem gadiem, pieredzot trīs biroja priekšnieku nomaiņu, es esmu ļoti skeptisks par jebkuriem lēmumiem, kas saistās ar KNAB priekšnieka apstiprināšanu amatā.
Vai jūs pats pretendēsiet uz KNAB priekšnieka amatu?
Noteikti nē. Turklāt šajā brīdī pat kritēriji nav skaidri, tāpēc nezinu, vai es vispār varētu kvalificēties.
Kāpēc uzreiz sakāt – noteikti nē?
Kā jau es teicu, šie astoņi gadi KNAB ir pietiekami ilgs laiks, lai es būtu skeptisks par šo procesu. Ņemot vērā iepriekšējo biroja priekšnieku atlases procedūru, kad faktiski jau sākotnēji tika pateikts, ka no KNAB neviens šajā amatā netiks apstiprināts, es domāju, ka tas ir sava veida mājiens nākotnei – tie darbinieki, kas šeit strādā, nav vēlami KNAB priekšnieka amatā.
Tātad nekandidēsiet tāpēc, ka nav vērts?
Nē, protams, ir arī ļoti daudzi personiski iemesli. Pēc 18 gadiem valsts pārvaldē un astoņiem gadiem KNAB ir arī personiskā motivācija, iespējams, kaut kādā nākotnē tomēr meklēt citus izaicinājumus. Tā doma ir labu laiciņu un zināmā mērā Vilnītis ar savu klātbūtni birojā to ir aizkavējis, jo bija skaidrs, ka nebūtu labi pret kolēģiem tādā situācijā iet prom no KNAB.
Vai jūs pats vispār gribējāt atgriezties KNAB?
Teiksim ļoti diplomātiski – pēc šiem ilgajiem gadiem valsts pārvaldē, tādas īpašas motivācijas strādāt šādā sistēmā, protams, nav. Bet tas arī nenozīmē, ka tagad uzreiz metīšu plinti krūmos vai rakstīšu atlūgumu un skriešu prom. Manis piesauktie 18 gadi ir ļoti daudz, un es domāju, ka ļoti drīz pienāks laiks meklēt citus izaicinājumus.
Vai bijāt jau sācis meklēt?
Es šajā laikā biju iesaistīts pāris pretkorupcijas projektos ārvalstīs. Netaisos atteikties no zināšanām, kas šajā laikā uzkrātas, vai pilnībā šo jomu pamest. Attiecībā uz korupcijas novēršanu, manuprāt, ir lietas, ko nevalstiskajā sektorā ir iespējams izdarīt vēl efektīvāk nekā valsts sektorā, jo valsts sektorā tomēr pastāv noteikta birokrātija, kādā šie jautājumi tiek kārtoti.
Vai jaunajam KNAB priekšniekam būtu jānāk no KNAB darbinieku vidus?
Es domāju, ka tas nav obligāti. Bet, ja mēs skatāmies uz to, ka KNAB kā specializētā pretkorupcijas iestāde jau ir strādājusi ievērojamu laiku un tie darbinieki, kas šeit ir strādājuši, uzkrājuši ievērojamu pieredzi, cilvēkam, kurš nāk no ārpuses, ir jāspēj pierādīt, ka viņš profesionālajā ziņā gan attiecībā uz korupcijas novēršanu un apkarošanu, gan attiecībā uz iestādes vadīšanu, ir patiešām labāks nekā šeit strādājošie. Vai arī – teikšu ar ironiju – viņam vismaz jābūt tādam, kas netraucē viņiem strādāt. Diemžēl tā ir realitāte.
Vai, jūsuprāt, būtu kas jāmaina KNAB priekšnieka atlases procedūrā un kritērijos?
No vienas puses, protams, ir ļoti skaisti, ja mēs sakām, ka kritērijiem jābūt skaidriem, tiem jābūt augstiem. Bet, ja mēs redzam, ka parādās kritēriji, kas pat prokurorus un tiesnešus izslēdz no kandidātu loka, laikam atkal varam nonākt pie situācijas, ka formāli atbilst kāds cilvēks, kurš savā dziļākajā būtībā negrib cīnīties ar korupciju. Man šķiet, ka KNAB priekšnieka atlasē galvenais ir, lai cilvēks patiešām gribētu cīnīties ar korupciju un lai viņš savā iepriekšējā darbībā arī būtu pierādījis, ka viņš ir godīgs un ka viņam ir vēlme cīnīties ar korupciju.
Bet mēs atceramies iepriekšējo atlases procedūru, kurā bija iesaistīts premjers, valdība, Nacionālā drošības padome, Saeima... Vai, jūsuprāt, tur nebūtu kas jāmaina?
Cik es saprotu, ir doma ieviest tur izmaiņas. No sākuma kandidātus atlasīt profesionāļu komisijai ir solis pareizajā virzienā. Savukārt Nacionālās drošības padomes iesaisti iepriekš es vērtēju kā absurdu, jo KNAB priekšnieka jautājums manā izpratnē nav nacionālās drošības jautājums, tas ir valdības, Saeimas jautājums. Līdz ar to, manuprāt, tā tika iesaistīta, jo ir vēlme kaut kādus jautājumus pārrunāt aiz slēgtām durvīm.
Kā jūs vērtējat ierosinājumu kā KNAB priekšnieka atlases kritēriju noteikt operatīvā darba pieredzi vismaz divus gadus?
Faktiski tā bija arī iepriekš un es sapratu, ka arī Vilnītis tika izraudzīts kā atbilstošs šim kritērijam. Es ar to negribu vilkt paralēles nākotnei, kā jau tikko tika runāts par Vilnīti numur divi. Tas ir jautājums, kādu cilvēku parlaments šeit grib redzēt. Vai tas grib redzēt cilvēku ar operatīvā darba un izmeklēšanas pieredzi, kurš acīmredzot būs vairāk tendēts uz korupcijas apkarošanu, un tā būs prioritāte? Vai arī cilvēku, kurš vairāk vai mazāk pārvalda visas KNAB darbības jomas un tad lielāks akcents tiktu likts uz zināšanām menedžmentā? KNAB nav tikai izmeklēšana un operatīvā darbība, ir arī vesela virkne citu funkciju – arī novēršanas un sabiedrības izglītošanas darbības.
Vai pēc visiem šiem diezgan publiskajiem procesiem KNAB priekšnieka krēslā spēcīgi profesionāļi vispār gribētu iesēsties?
Nenoliedzami šis ir amats, kas agri vai vēlu nonāks zem politiskā spiediena un pēc visiem šiem skandāliem daļa profesionāļu varētu izvēlēties labāk uz šejieni nenākt un nestrādāt. Bet no otras puses tas ir labs kritērijs, kā atlasīt tos cilvēkus, kas grib šeit strādāt un kuri ir gatavi strādāt politiskā spiediena apstākļos un arī pie pašreizējā KNAB tēla vērst to situāciju uz labu.
Pārāk kārdinošs tas amats pēc jūsu apraksta nešķiet – ir jābūt gatavam smagi strādāt, izturēt politisko spiedienu...
Bet tā ir. Ja vienīgā motivācija ir parādsaistības un cerība, ka te varēs mierīgi strādāt, es neticu, ka šāds cilvēks te nostrādās.
Ģenerālprokuroram intervijā vaicāju komentāru par jūsu izteikumu, ka KNAB varētu likvidēt. Viņš ieteica netaisīt vētru ūdensglāzē. Kā jūs to komentētu?
Lai nu tā būtu. Es no saviem vārdiem neatkāpjos. Ir jautājums par to, cik patīkamu cilvēku politiķiem izdosies apstiprināt KNAB priekšnieka amatā, kāda būs KNAB tālākā darbība. Arī publiskajā telpā ir bijuši viedokļi, ka KNAB nav vēlams un tas būtu likvidējams. Tā kā nevajag skatīties uz visu notiekošo tik rožainām brillēm.
Vai, aizskarot lielos vaļus, ar ko es domāju oligarhu un viņu līdzgaitnieku lietu, KNAB varētu sevi apdraudēt?
Šeit laikam ir tā morāle, ka visdrošākais ir neko nedarīt. Bet es domāju, ka šī ir viena no tām lietām, kur figurē ietekmīgi politiķi... Šī ir ugunslīnija. Ja vēlas šeit strādāt un sasniegt tos rezultātus, kas KNAB būtu jāsasniedz, tad agri vai vēlu nāksies pieņemt lēmumus, kas ir ļoti nepatīkami ietekmīgiem politiķiem un politiskajām partijām. Tas ir vēl viens no motīviem, kas varētu likt politiķiem virzīt KNAB priekšnieka amatā viņiem vēlamu kandidātu, kas „sakārto lietas”.
Šīs kratīšanas izcēlās arī ar visiem acīmredzamu informācijas noplūdi. Es vaicāju ģenerālprokuroram un vaicāšu arī jums – vai sūces varētu būtu tieši KNAB?
Šādu risku mēs nekad nevaram izslēgt. Bet, ja mēs paskatāmies, kā sistēma strādā, protams, informācija ar laiku kļūst zināma ne tikai KNAB iekšienē, bet arī citām iestādēm, tāpēc domāt, ka tikai KNAB notiek informācijas noplūdes vai ir tādi riski, nav gluži pareizi. Bet gribētos cerēt, ka pārbaude noskaidros, kā ir bijis konkrētajā gadījumā.
KNAB darbinieku vēstulē bija arī ļoti nopietns pārmetums Vilnītim par informācijas noplūdināšanu, bet Ģenerālprokuratūra nav konstatējusi šādu pārkāpumu. Kāpēc tā?
Ja mēs paraugāmies uz informācijas noplūdes gadījumiem, var konstatēt, ka informācija ir noplūdusi un varbūt pat konkrēto brīdi, bet ir jābūt stingriem pierādījumiem, lai kādu varētu vainot par to. Es domāju, ka šādas lietas ir ļoti sarežģītas un, ja nav attiecīgo pierādījumu, tad prokuratūra nevar teikt, ka kāds ir vainīgs.
Visticamāk, tuvojas vēlēšanas. Vai ir kādas lietas partiju finansēšanas, priekšvēlēšanu aģitācijas regulējumā, ko līdz tam vēl varētu paspēt labot?
Tā ir joma, kur ir bijis tik daudz grozījumu, ka nupat jau kļūst grūti iedomāties kādas lietas, ko „uz sitienu” vajadzētu darīt. Saeima ir samazinājusi tēriņu griestus, kas nenoliedzami bija solis pareizajā virzienā, jo tie bija pārāk augsti. Bet, kā tas izpaudīsies praksē, mēs redzēsim tikai vēlēšanās. Tagad, protams, ir populāri runāt par kaut kādiem papildus ierobežojumiem, bet neaizmirsīsim, ka Latvijas priekšvēlēšanu aģitācijas tradīcijas ir tādas, kādas ir. Uzliekot jaunus un daudz stingrākus ierobežojumus, jārēķinās, ka acīmredzot turpināsies process, ka partijas, atsevišķi ar partijām saistīti cilvēki meklē veidus, kā atrast ceļu pie mediju īpašniekiem, mediju vadītājiem un ietekmēt saturu.
Tātad slēptā reklāma?
Arī slēptā reklāma. Bet katram medijam ir tiesības pārstāvēt atsevišķu ideoloģisko līniju, ko nevaram nosaukt par slēpto reklāmu.
Bet, ja jūs runājat par mediju īpašniekiem, tad, visticamāk, jau nebūs tā, ka politiķi aiziet pie viņiem un vienkārši palūdz – vai jūs, lūdzu, nevarat par mums uzrakstīt kaut ko labu un par konkurentiem kaut ko nomelnojošu?
Te mēs runājam pieļāvuma formā. Tad mēs varam uzdot jautājumu, kāpēc tie laikraksti, kuri pārstāv noteiktu politisko virzienu, raksta tā, kā viņi raksta. Šeit mēs varam izteikt aizdomas par slēpto reklāmu, bet tikpat labi mēs varam teikt, ka viņi pārstāv konkrēto ideoloģisko virzienu.
Jā, tā viņi vienmēr saka...
Tieši tā, un bez konkrētiem pierādījumiem mēs nevarēsim apgalvot pretējo.
Kā vērtējat Zatlera rosinājumu noteikt 30 dienu politiskās reklāmas moratoriju?
Ja mēs dzīvotu ideālā pasaulē, tas noteikti būtu risinājums. Bet ņemsim vērā mūsu politisko partiju tradīcijas, kas, manuprāt, balstās nevis uz sabiedrības interešu pārstāvību, bet gan uz šaurāku grupu interešu pārstāvību. Šīs grupas tiek pārstāvētas ieplūdinot ļoti lielu naudu priekšvēlēšanu aģitācijā. Šādā situācijā var noteikt 30, 60, 90 dienas, tā nepieciešamība pēc finanšu līdzekļu investēšanas aģitācijā jebkurā gadījumā pastāvēs. 30 dienu termiņš Latvijas sistēmā ir maz reāls un, visticamāk, tad tā nauda aizplūdīs citos veidos, kaut vai slēptajā reklāmā. Bet tas nenozīmē, ka neko nevajag darīt. Ja tiek ieviests ilgāks moratorijs, kaut vai 30 dienu termiņš, tad nav citas izejas – valstij ir jāpiešķir lielāki līdzekļi, lai nodrošinātu bezmaksas aģitācijas iespējas politiskajām partijām, mēģinot panākt, lai tas balstītos uz vienlīdzības principiem.
Ņemot vērā, ka nebija īsti gaidīts, ka nākamās vēlēšanas būs tik drīz un partiju kases ir patukšas, vai varētu būt tā, ka šajā priekšvēlēšanu kampaņā nebūs tādu oriģinālu veidu, kā apiet likumu?
Es domāju, ka jā. Pirmkārt, laika posms ir neliels. Partijas diez vai tam bija gatavas. Līdz ar ko tas līdzekļu daudzums varētu nebūt tik liels, kā tām gribētos. Likums pašlaik, protams, ir pietiekami bargs, kaut vai iespēja apturēt nelikumīgu kampaņu. Tāpēc nedomāju, ka partijas varētu būt ieinteresētas pārkāpt likumu. Vēl viens burkāns, kas tām spīd, ir valsts finansējums politiskajām partijām, lai arī tas, protams, ir neliels.
Vēlreiz piesaukšu ģenerālprokuroru, kurš intervijā teica, ka, viņaprāt, tiesiskuma krīzes valstī nav, bet ir bīstami simptomi. Vai jūs piekrītat?
Acīmredzot šai krīzei kritēriji var būt katram savi. Vienam cilvēkam krīze saistīsies ar to, ka viņam ir ļoti ilgs tiesvedības process, cits skatīsies uz personu, kas saistītas ar politiku, iecelšanu dažādos amatos valsts pārvaldē un arī teiks, ka tiesiskā krīze. Viņiem katram ir sava taisnība. Tiekoties ar cilvēkiem arī no citām bijušajām sociālistiskajām valstīm, var redzēt, ka tās tendences lielā daļā valstu patiesību sakot ir diezgan līdzīgas.
Jūs neesat tieši saistīts ar oligarhu lietu, bet vai arī esat pārliecināts tāpat kā Strīķe, ka šī lieta nenojuks?
Protams. Es esmu pārliecināts, ka jā, bet, ņemot vērā, cik ilgs Latvijā ir process līdz tiesas gala spriedumam, protams, ka ne šajā, ne citos gadījumos nevajadzētu prasīt, ka nākamajā dienā kāds tiek notiesāts.
Bet ilgākā termiņā mēs varētu sagaidīt brīdi, kad lielie vaļi būs aiz restēm?
Esmu pārliecināts, ka jā. Man nav nekāda pamata neticēt kolēģiem.