Ja datorzinības izvēlas apgūt ap 6,4% no visiem studējošajiem (šis rādītājs ir virs Eiropas vidējā), tad dabaszinātņu priekšmetiem priekšroku dod tikai 2,7%, kas Latviju ierindo beidzamajā vietā Eiropā un liecina par to, ka jaunieši, tos apgūstot, nesaskata labas iespējas darba tirgū, Saeimas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju apakškomisijā skaidroja Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) Augstākās izglītības un zinātnes departamenta direktora vietniece Diāna Laipniece.
No visiem augstskolās imatrikulētajiem pirmajā vietā popularitātes ziņā ir sociālās zinātnes (10 620), bet dabaszinātnes ieņem ceturto vietu (3084). Viena no ilgstošām problēmām šajā jomā ir lielais atbirums, proti, tikai 44,7% pabeidz mācības (tādējādi ieņem otro vietu aiz inženierzinātnēm). Viens no galvenajiem iemesliem tik neiepriecinošai statistikai ir šo speciālistu lielais pieprasījums, kas ļauj studentiem atrast gana labi apmaksātu darbu jau pirmajā kursā un nemotivē turpināt studijas. Atbirumu ietekmē arī studējošā zināšanas eksaktajos priekšmetos, un te ir zināma korelācija ar rezultātiem centralizētajos eksāmenos matemātikā – jaunieši, kam tie ir zemāki, biežāk pamet studijas. Diemžēl tie, kuriem ir vislabākais vērtējums eksaktajos priekšmetos, nereti neizvēlas studēt dabaszinātņu programmās, bet dod priekšroku Rīgas Ekonomikas augstskolai vai Banku augstskolai, kam acīmredzami ir saistība ar perspektīvāku atalgojumu. Kopumā šajā jomā tas ir vislielākais, sasniedzot vidēji 15 000–16 000 eiro gadā, arī nodarbinātības rādītājs ir augsts, un izredzes dabūt darbu izvēlētajā profesijā ir ļoti labas. Vairākums no absolventiem strādā IT un komunikāciju sektorā, taču arī citās nozarēs viņi atrod darbu, jo IT speciālisti ir vajadzīgi visur.
Laipniece norādīja, ka no 100 miljoniem eiro budžeta vietu finansēšanai 13,4 miljoni eiro tiek piešķirti dabaszinātnēm. Ja vajadzētu apmaksāt vēl 1000 studiju vietu, tas no valsts kabatas bakalauru līmenī papildus prasītu 2,6 miljonus eiro, maģistru – 3,8 miljonus eiro. Ja vēl palielinātu bāzes finansējumu vienai studiju vietai, tie būtu vēl 8,3 miljoni eiro.
Tāpat kā citās studiju programmu grupās arī šajā IZM iesaka veidot kopīgas programmas. Taču ir arī specifiski priekšlikumi: valsts finansējumu piešķirt tām programmām, kurās ir nozares līdzfinansējums vismaz 10% apmērā (tas būtu arī kvalitātes rādītājs, proti, uzņēmēji atzīst šo programmu par vajadzīgu). Cits risinājums: jomā, kur prognozējami lielāki ienākumi, piemēram, IKT, nedalītu maksas un budžeta studentos, bet gan visiem paredzētu studējošā vai nozares līdzfinansējumu (10–49%), kas būtu pieejams arī kredītu veidā.
Laipniece uzsver, ka tas, ja studentam par mācībām jāmaksā kaut neliela daļa, rada citu attieksmi pret studijām un motivē pabeigt tās. Iespējams, ka varētu tikt noteikti kritēriji, kam šī maksa būtu mazāka, piemēram, reģionālajām augstskolām vai sociāli mazaizsargātajiem, varētu ņemt vēra arī centralizēto eksāmenu atzīmes vai vidējo vērtējumu atestātā, jo tas motivētu nopietnāk mācīties skolā. Viņasprāt, tas, ka vieni maksā par studijām, bet citi ne, nav taisnīga sistēma. Kā piemēru šādam finansēšanas modelim Laipniece minēja ekskluzīvu starpdisciplināru datorzinātņu programmu, ko piedāvā RTU, Latvijas Universitāte un Bufalo Universitāte (ASV), kur ar savu maksājumu daļu piedalās valsts, nozare un studenti. Viņa akcentēja, ka Eiropā augstākās izglītības apguvei tiek piedāvātas dažādas sistēmas: bezmaksas (vismaz pirmā cikla programmām), piemēram, Vācijā, Dānijā, Somijā, Zviedrijā, Islandē, Igaunijā; valsts finansētās un maksas studiju vietas, piemēram, Latvijā, Francijā, Itālijā, Spānijā, Lietuvā; kā arī tādas, kur studējošajam ir līdzmaksājums – Lielbritānijā, izņemot Skotiju, Portugālē, Luksemburgā un Nīderlandē. Pašmāju un citu ES valstu studenti maksā aptuveni 1000 eiro gadā par bakalaura studijām Portugālē, bet Nīderlandē – ap 2000 eiro.
Klātesošie gan šādu ierosinājumu uztvēra rezervēti. Deputāts Jānis Vucāns (ZZS) norādīja, ka no atbalsta viedokļa jāraugās diferencēti – tās programmas, kur vēlama liela nozares iesaiste, un tās, kur jāņem vērā valsts intereses, lai noturētu "kritisko masu", kas nepieciešama valsts funkciju nodrošināšanai. Latvijas Lauksaimniecības universitātes prorektors Aigars Laizāns uzskata, ka līdzmaksājums nav piemērots Latvijai, jo studējošo nabadzība izslēdz šādu ideju. Jāņem vērā, ka daudziem nākas strādāt, jo stipendijas saņem niecīga studentu daļa. To var darīt tādā gadījumā, ja valsts izlems, ka augstākā izglītība ir elitāra un pieejama ierobežotam skaitam. Liepājas Universitātes rektore Dace Markus vērsa uzmanību, ka darba vidē balstītas studijas prasa diezgan lielas izmaksas un uzņēmēju iesaisti. Liepājā vienīgais atbalsts šajā ziņā bijis pašvaldības līdzfinansējums.
Rosina maksāt arī pašiem
Dabaszinātņu tematiskajā grupā vairākums studentu mācās par valsts naudu, proti, 63% jeb 4565 studenti, pārējie 2704 – par maksu, tostarp neklātienē un privātajās augstskolās studējošie. Šīs nozares studiju programmas iedalāmas divās daļās – datorzinātnes (tās mācās ap 80% no šīs jomas) un dabaszinātnes un matemātika. Šis iedalījums skar arī algu un nodarbinātības līmeni – IT speciālistiem tas ir visaugstākais valstī, kamēr dabaszinātnes apguvušajiem – krietni pieticīgāks.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.