"Ugunsgrēks piebeidzis izpostīto kafejnīcu Jūras pērle," vēstīja 1994. gada 13. augusta Dienas nacionālo ziņu rubrika. Tā paiet tā pasaules godība, šajā gadījumā – padomju godība, kas sākusies pirms 55 gadiem, 1969. gadā Bulduru kāpās 1965. gadā uzceltajā restorānēkā, no kuras terases vasaras brīvdienās varēja vērot pludmali, tolaik atpūtnieku tik pārpildītu, ka cauri ķermeņu klājienam smiltis gandrīz vai nevarēja redzēt (vēl pārpildītāki par Bulduru–Dzintaru pludmali 70. gadu vasaras brīvdienās bija tikai Jūrmalas vilcieni, šodien tādu spiešanos var redzēt tikai videorullīšos par dažu labu vilcienu Indijā).
Patiesībā vienkāršajam mirstīgajam minēto godību piedzīvot tikpat kā nebija lemts, lai gan pa dienu uzēst saldējumu un iedzert kafiju Jūras pērlē varēja tikt. Īstā dzīve, kas Jūras pērli padarīja leģendāru visā Padomju Savienībā, visvairāk jau Maskavā, te sākās pusnaktī kopš 1969. gada 1. oktobra, kad Jūras pērlē sāka darboties viena no pirmajām varietē programmām PSRS. Uz to tā vienkārši tikt nevarēja, biļetes bija jāpasūta pāris mēnešus iepriekš. Par gaumi nestrīdas, bet padomju restorānu atmosfēra kopumā bija diezgan šķebīga parādība, lai cik slaveni mākslinieki, sākot ar dziedātājām Aino Bāliņu un Laimu Vaikuli, tur neuzstātos, jo publika neatbilda padomju ideoloģijas zīmētajai ainai, nesēdēja pie galdiņiem te pusnaktī atslēdznieki un slaucējas, svinot sociālistiskā darba uzvaras. Sēdēja kompartijas funkcionāri un tiem pietuvinātas personas, un padomju ideoloģijas nosodītie pagrīdes miljonāri, un, jo tālāk 80. gados, jo kriminālāka kļuva šī publika, jau pirms tam būdama izteikti krieviska ja ne pēc satura, tad pēc formas noteikti.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena otrdienas, 27. augusta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €1.00