Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā 0 °C
Apmācies
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Sibīrija – zīmogs, kas mūžam neizbāl

"To taču nekādi nevar piedot," teju vai korī atskan četru sieviešu balsis. Lai gan katra no viņām ir citāda, visas vieno viens stāsts – viņas bērna gados vēroja savu izpostīto likteni lopu vagona logā. 1941. gada 14. jūnija un 1949. gada 25. marta nakts Latvijā ievilka smagas rētas tūkstošiem cilvēku sirdīs un dzīvēs. Daudzu māju durvis tika atvērtas ar zābaku spērieniem, un mazus bērnus kopā ar mātēm, tēviem, brāļiem, māsām un vecvecākiem sasēdināja ešelonos, lai vestu svešumā. Šo bērnu vidū bija arī četras meitenes: Gaida Kalniņa, Beāta Ločmele, Brigita Kaukule un Nita Matvejeva. Lai gan viņu dzīvesstāsti ir skaudri, tie nedrīkst tikt aizmirsti, pārliecināta režisore Inga Nestere, kas šīs liecības iemūžinājusi nule kā tapušajā dokumentālajā filmā Mēs atgriezāmies.

Beāta un Gaida ar ģimenēm uz Sibīriju tika izsūtītas 1941. gadā, savukārt Brigita un Nita astoņus gadus vēlāk. "Lai gan starpā ir astoņi gadi, šīs abas naktis vieno viena sāpe," teic Gaida. Viņas visas izsūtīšanas dienā bija vēl bērni un nemaz nenojauta, ko tas viss īsti nozīmē. 

Brigita liktenīgo dienu atceras tā, it kā tas būtu noticis vakar: "Mums bija auklīte, jo mamma strādāja, un, kad mūs iesēdināja tai mašīnā, lai vestu prom, viņa drausmīgi raudāja. Es nevaru izstāstīt to bez asarām, viņa skrēja līdzi tai mašīnai, bet bija veca, nevarēja paskriet, nokrita un tur uz ceļa arī palika."

Beātai tolaik bija vien trīs gadi, un, ja parasti pieaugot no šī vecuma atceras maz, viņas atmiņas neizbāl. "Mēs bijām mammai trīs bērni, es skaidri neatceros, kā mūs naktī piecēla un veda, tas ir tikai no stāstiem. Bet es atceros to, kā jau bijām galā piecus tūkstošus kilometru prom no Latvijas, sēdējām stacijā zem klajas debess. No kolhoziem brauca cilvēki un pieņēma pie sevis mammas ar lielākiem bērniem, lai tie var strādāt. Bet mēs mazi, mūs neņēma. Sēdējām ilgi, lija lietus, un mēs visi sākām raudāt. Mamma tad mierinot teica, ka tūlīt atbrauks sarkanie zirdziņi un mēs dosimies tālāk," liktenīgo dienu atminas sieviete. Zirdziņi vēlāk arīdzan atbrauca, un ģimeni nogādāja vienā no pirmajām mājvietām Sibīrijā.

Nita par izsūtīšanas dienu zina vien no apkārtējo stāstiem. Mazā meitene toreiz ļoti sabijās, tāpēc ilgi kliedza un raudāja, trauma bijusi tik liela, ka arī vairākus gadus vēlāk miegā reizēm izbijusies kliedza mammas vārdu. "Brauciens uz bezizeju," viņa šodien klusi nosaka.

Savukārt Gaida 1941. gada 14. jūniju atminas kā dienu, kad pēdējoreiz redzēja tēvu. Vīrus toreiz nošķīra no sievām, bet sagadījās tā, ka tēvs vests tieši garām viņu vagonam, un mamma tad bērnus uzcēlusi pie lodziņa, lai paskatās. Tālāku ziņu par tēvu vairs nav bijis, vien pēc tam noskaidrots, ka viņš gadu vēlāk nomira.

Visu rakstu lasiet laikraksta Diena trešdienas, 14.jūnija, numurā!

Top komentāri

Jūrmalā Sibīrija turpinās
J
Jūrmalā vismaz pret vienu politiski represēto represijas turpinās. Tikai šobrīd represijas neveic okupācijas režīms, bet gan ZZS vadītā Jūrmalas dome.
Apmierinātais
A
Kāpēc šodien neviens nepievērš uzmanību tam ka , tie kuri izsūtīja šos cilvēkus uz Sibīriju, vēl šodien ir dzīvi un tepat Latvijā dzīvo un viņu tiešie radinieki, bērni un mazbērni, turpina savu iesākto, tikai jau citā kvalitātē, kā deputāti, kā ministri, kā ierēdņi... turklāt runā latviski, skaidri, bez aizķeršanās.....
Vēl var
V
Izsūtīto sejas un pārdzīvotais. Kur paralēli ir varmāku sejas un emocijas? 27 gadu laikā vai ir kāds lūdzis piedot savus un tēva grēkus?
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas