Plašs piedāvājums
Redzot lielo pieprasījumu pēc sociālo zinātņu programmām, augstskolas atbilstoši arī reaģē ar plašu piedāvājumu šajā jomā. Visvairāk to (28) ir Rīgas Tehniskajā universitātē, taču arī citas augstskolas un koledžas, tostarp privātās, kā RISEBA, daudz neatpaliek. Programmas iedalāmas četrās lielās grupās: komerczinības un administrēšana (tā ir visplašāk pārstāvētā), sociālās un cilvēkrīcības, tiesību, informācijas un komunikācijas zinātnes, skaidro Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta direktora vietniece politikas ieviešanas un monitoringa jomā Diāna Laipniece.
Tā kā tās ir tipiskas horizontālās profesijas, absolventi strādā dažādās jomās (20% valsts pārvaldē). Darba samaksas ziņā tā ir trešā labāk apmaksātā profesiju grupa (nākamā aiz lauksaimniecības, dabaszinātnēm, matemātikas un IT) ar vidēji svērtajiem ienākumiem 15 500 eiro gadā. Nodarbinātības līmenis sasniedz 85,4%, bet augstas kvalifikācijas profesijās strādā tikai 76,9%, kas nozīmē, ka teju piektā daļa nodarbināta jomās, kur nav vajadzīga augstākā izglītība. It īpaši tas attiecas uz informācijas un komunikāciju programmas beigušajiem, kam arī alga ir zemāka nekā citām tematiskās studiju grupas profesijām. Labāk šajā ziņā veicas tiesībzinātņu diplomu ieguvušajiem – it īpaši tiem, kas beiguši Rīgas Ekonomisko augstskolu (tur arī iestājas vislabāk sagatavotie vidusskolu absolventi), Rīgas Juridisko augstskolu un Banku augstskolu.
Uzņēmēju nav daudz
Analizējot no uzņēmumu īpašnieku un kapitāldaļu turētāju aspekta, šis rādītājs sociālo, komerczinību un tiesību zinības apguvušajiem nav daudz augstāks kā inženierzinātņu, ražošanas un būvniecības jomas 2017. gada absolventiem, proti, ap 1,1%. Tie, protams, ir gados jauni cilvēki, un iespējams, ka viņiem karjeras kāpums vēl ir priekšā. Taču varbūt, ka arī visas šīs zinības, kam it kā vajadzētu dot labu pamatu uzņēmējdarbībā, nemaz to tik ļoti nesekmē, pieļauj Laipniece.
Savukārt zinātnē – ņemot vērā zinātnisko publikāciju skaitu, sociālās zinības ir labā līmenī, taču vidējā kvalitāte (attiecībā uz to, cik % no publikācijām citē, zinātnisko žurnālu kvalitāti vai starptautisko sadarbību) ir ievērojami zemāka nekā Igaunijā un Lietuvā. 75% zinātnisko publikāciju sociālajās zinātnēs Latvijā ir koncentrējušās trīs zinātnes nozarēs: ekonomikā un uzņēmējdarbībā, izglītības zinātnēs, sociālajā un ekonomiskajā ģeogrāfijā. Tieši trešā grupa izceļas gan ar kvantitāti, gan lielu citējumu skaitu. Savukārt plašsaziņas līdzekļi un komunikācija ir nozare, kuras zinātnisko rezultātu apmērs kvantitatīvi ir neliels, taču vidējā kvalitāte ir augsta. Fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu konkursos sociālās zinātnes kopš 2018. gada ir bijušas kā pamata zinātnes nozare 24 finansētajos projektos (13%). No tiem pusei galvenais īstenotājs ir Latvijas Universitāte, tomēr liels skaits projektu ir arī Rīgas Stradiņa universitātei.
Vismazāk budžeta vietu
No visiem virzieniem šajā ir vismazākais budžeta vietu skaits – tikai 15% no visiem studējošajiem mācās par valsts līdzekļiem. Kopumā valsts gadā šai studiju programmu grupai atvēl 6,6 miljonus eiro. Valsts apmaksāta studiju vieta finansiāli īpaši neatšķiras no tās, ko iztērē maksas students. Vidēji tie ir 1700–2600 eiro gadā, tikai Rīgas Ekonomikas augstskolā summa ir krietni augstāka: bakalaura programmas Ekonomika un bizness studiju maksa gadā ir 4150 eiro, maģistra līmenī – 16 500 eiro. Lai arī šīs grupas studenti varētu mācīties tikai par valsts līdzekļiem, no valsts kabatas vajadzētu papildus piešķirt 37,5 miljonus eiro. Ja vēl paceltu studiju vietas maksu līdz 2500 eiro, tad tas prasītu kopumā 57 miljonus. Laipniece uzskata, ka pieejai tomēr vajadzētu būt diferencētākai. Gan skatoties no pieprasījuma pēc speciālistiem (tajā vērojams pārpalikums, tāpēc diez vai vajadzētu to stimulēt), gan studiju kvalitātes, gan sekmēm.
"Tā nav pieeja, ko IZM gribētu atbalstīt. Ja ministrijas budžetā nonāktu vēl 57 miljoni eiro, tas noteikti nebūtu veids, kā mēs šo summu gribētu izlietot," uzsver Laipniece. Ar to viņa negribot teikt, ka sociālajām zinātnēm nekas nepienākas. Iespējams, ka vispirms papildu līdzekļi pienāktos tām studiju programmam, kas akreditētas ar vērtējumu "izcili", varbūt arī kādai, kam tas ir "labi". Viens no risinājumiem būtu: pusi izmaksu sedz valsts, pusi – studējošā līdzfinansējums. Tas arī varētu tikt samazināts, piemēram, atkarībā no centralizēto eksāmenu rezultātiem, sekmēm studijās, sociālajiem aspektiem.