Oficiālie dati atspoguļo tikai tos aizbraukšanas gadījumus, par ko cilvēki paši paziņo Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei. Reālie dati ir vēl krietni satraucošāki – daudzi aizbrauc, valstij par to nepaziņojot, jo nevēlas sevi apgrūtināt ar šādu formalitāti vai strādā nelegāli, raksta laikraksts.
Alternatīvu pētījumu ir veicis Latvijas Universitātes ekonometrijas profesors Mihails Hazans, Latvijas Iedzīvotāju reģistra datus korelējot ar citu valstu reģistros atrodamo informāciju. Pēc viņa aplēsēm, pēdējo 11 gadu laikā no Latvijas aizbraukuši vismaz 140 000 cilvēku. CSP uzrāda četras reizes pieticīgāku skaitli.
Grandiozo atšķirību pētnieks skaidro ar statistiķu slinkumu, nevis kādu komplicētāku iemeslu, piemēram, valsts vēlmi labāk izskatīties savu iedzīvotāju acīs. M.Hazana aprēķinos pesimistiskākajā versijā figurē vēl lielāks skaitlis – ceturtdaļmiljons, un to par ļoti ticamu uzskata arī Nākotnes fonda valdes priekšsēdētājs demogrāfs Ilmārs Mežs. Pēc šogad notikušās tautas skaitīšanas pirmais neoficiāli publiskotais skaitlis bija 1,9 miljoni, ko CSP nekavējoties pasludināja par nepilnīgu darba versiju.
Tādu pašu naudu, ko Latvija ieguldījusi Dienvidu tilta būvniecībā, Igaunija likusi dažādās demogrāfijas programmās, un šobrīd viņi spējuši mirstību salāgot ar dzimstību, kaut gan pēc Padomju Savienības sabrukuma atradās tādā pašā demogrāfijas bedrē kā mēs. Viņu ģimenēs piedzimst 1,7 bērni, mūsējās mazāk nekā 1,2.
I.Mežs atzīst, ka piespiest tautu vairoties nav iespējams, taču valsts var atbalstīt tos cilvēkus, kas vēlas vēl vienu bērnu – dot pabalstus, sniegt nodokļu atvieglojumus, nodrošināt bērnudārzu, brīvpusdienas, ārstēt neauglīgās ģimenes utt.