Lieta tika ierosināta pēc Jaunjelgavas novada domes pieteikuma. Pieteikuma iesniedzējas padotībā ir Jaunjelgavas vidusskola, kas esot Jaunjelgavas novadā vienīgā izglītības iestāde, kurā izglītojamie var iegūt vispārējo vidējo izglītību. Skola vairs nespējot izpildīt apstrīdētajās normās noteiktās prasības attiecībā uz minimālo izglītojamo skaitu klasē. Šā iemesla dēļ 2016./2017. mācību gadā Jaunjelgavas vidusskolā netika atvērta 10. klase. Gadījumā, ja arī turpmāk nebūšot iespējams nodrošināt minimālo izglītojamo skaitu klasē, tad Jaunjelgavas vidusskolā būšot jāslēdz vidējās izglītības programma.
Jaunjelgavas novada dome nebija apmierināta ar MK noteikto, ka divos nākamajos mācību gados, uzņemot izglītojamos 10.klasē vispārējās vidējās izglītības programmās klātienes izglītības ieguves formā vai attiecīgi neklātienes izglītības ieguves formā, izglītības iestāde novadā klasi varēs atvērt ar ne mazāk kā desmit izglītojamajiem 10.klasē vai 27 skolēniem vidusskolas posmā. Paredzētais 12 skolēnu minimums vienā klasē vai 32 skolēni vidusskolas posmā tiks sasniegts 2018./2019.mācību gadā.
Ministru kabinets uzskatīja, ka tiesvedība lietā ir izbeidzama, jo apstrīdētās normas neaizskar pieteikuma iesniedzējas tiesības. Proti, tās neliedz pieteikuma iesniedzējai īstenot pašvaldības autonomajā kompetencē nodoto funkciju – nodrošināt iedzīvotāju tiesības iegūt vispārējo vidējo izglītību.
ST gan norādīja, ka pašvaldības tiesību aizskārums var izpausties arī tādējādi, ka apstrīdētais akts ierobežo pašvaldību tās autonomo funkciju īstenošanā. Lai nodrošinātu iedzīvotāju tiesības uz izglītību, likumdevējs pieteikuma iesniedzējas kompetencē nodevis autonomo funkciju gādāt par iedzīvotāju izglītību. Savukārt apstrīdētās normas ierobežo pieteikuma iesniedzējas rīcības brīvību izvēlēties vispārējās vidējās izglītības nodrošināšanas veidu. Tādējādi Satversmes tiesa secināja, ka tiesvedība lietā ir turpināma.
ST uzsvēra, ka pašvaldības rīcības brīvība autonomās funkcijas īstenošanā var tikt regulēta ar ārēju normatīvo aktu, bet šim aktam jābūt tiesiskam. Tādēļ Satversmes tiesa visupirms pārbaudīja, vai apstrīdētās normas ir pieņemtas pienācīgā kārtībā.
ST norādīja, ka Ministru kabinets ārējo normatīvo aktu var izdot tikai tādā gadījumā, ja likumdevējs likumā formulējis deleģējumu šāda akta izdošanai un noteicis pilnvarojuma robežas. Līdz ar to Satversmes tiesai jānoskaidro pilnvarojošo normu saturs un mērķis, kā arī tas, vai Ministru kabinets nav pārsniedzis tam likumdevēja piešķirtā pilnvarojuma apjomu.
Atbilstoši vēsturiskajai tiesību normas interpretācijai ST konstatēja, ka iepriekš likumdevējs bija īpaši pilnvarojis MK noteikt minimālo izglītojamo skaitu klasēs, savukārt vēlāk šis pilnvarojums MK no Vispārējās izglītības likumā tika izslēgts. Tādēļ apstrīdēto normu izdošanai bija nepieciešams īpašs likumdevēja piešķirts pilnvarojums - ST secināja, ka patlaban MK piešķirtā pilnvarojuma apjoms neļauj tam pieņemt apstrīdētās normas.
Tāpat ST norādīja, ka attiecībā uz vispārējās izglītības iestādēm MK ir pilnvarots noteikt tikai kārtību izglītojamo uzņemšanai izglītības iestādē un atskaitīšanai no tās, nevis izstrādāt kritērijus, kas varētu būt pamats atteikumam uzņemt izglītojamo vidusskolā.
Kopumā ST atzina, ka valdība, pieņemot apstrīdētās normas, darbojās pretēji varas dalīšanas principam un pārkāpa likumdevēja piešķirto pilnvarojumu. Līdz ar to ST nolēma atzīt apstrīdētās normas par neatbilstošām Satversmes 1.pantam un spēkā neesošām no to pieņemšanas brīža.