Viņš mantojis no sava priekšgājēja vienpersonisko varu, kas neparedz iedziļināšanos sabiedrības vairākuma problēmās. Kopš Sīrijā sākušās protesta akcijas, ir bijuši dažādi prezidenta solījumi par reformu īstenošanu, taču tie izrādījušies tikai vārdi. Tas turpinājās arī pagājušās nedēļas nogalē, kad el Asads nosūtīja armiju uz opozīcijas kontrolē esošo Hamas pilsētu. Tur lietotais spēks un upuru skaits šokējis daudzu valstu līderus, starp kuriem izceļams ASV prezidents Baraks Obama. Amerikāņu līdera kritika bijusi gana stipra, tiesa, tā nākusi par vēlu. Ir laiks nopietnām sankcijām, un tieši to Obama ir solījis, aicinot valstis visā pasaulē izolēt el Asada valdību.
Vašingtonā un Briselē ir tapuši pirmie ierosinājumi sankcijām, taču nav ticības, vai tās varētu atturēt el Asadu no tālākas vardarbības. Pat Muammars Kadāfi nav atstājis savu posteni, lai gan viņam nākas slēpties no NATO lidmašīnām. Turklāt atšķirībā no Lībijas el Asadam no alianses militāra apdraudējuma nenākas baidīties. Cerības uz nopietnu sankciju pasludināšanu Damaskai nevairo arī ANO Drošības padomē līdzīgos gadījumos tradicionāli atturīgi balsojošās Ķīna un Krievija, lai gan šoreiz Maskava jau paudusi bažas par vardarbību Sīrijā. Krievijas pārstāvja DP aicinājums nobalsot par mierīgu politisko risinājumu izskatās tikai pēc formāla paziņojuma.
Ņemot vērā ierobežotos Damaskas iespaidošanas līdzekļus, jāpadomā par atbalsta formām sīriešu sabiedrības grupu savstarpējam dialogam, kas varētu noslēgties ar kopīgu uzstāšanos pret pašreizējo režīmu. Iespējams, jāieklausās ekspertos, kas aicina uz vienošanos starp ietekmīgajiem Sīrijas šiītiem un sunnītu vairākumu. Šiītu mazākumam, kas atbalsta prezidentu, nepieciešamas drošības garantijas un jāzina, ka el Asada gāšanas gadījumā represijas pret viņiem netiks rīkotas. Jāņem vērā, ka neapmierinātība ar prezidenta valdīšanu ir visai plaša.