Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā -1 °C
Daļēji saulains
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Tā ir sagadīšanās vai arī tiešām tur var kaut ko sarunāt?

Par krīzi Latvijas drukāto mediju tirgū, tās cēloņiem un sagaidāmajām negatīvajām sekām valstiskā līmenī Guntars Gūte sarunājas ar nupat slēgtā reģionālā laikraksta Ludzas Zeme izdevēju un galveno redaktori Laimu Linužu.

Latvijas drukāto mediju tirgū nupat, 28. jūnijā, iezīmējās vēl viena, atļaušos teikt, skumja diena – savu uzticamo lasītāju rokās pēdējo reizi nonāca viens no Latgales zināmākajiem un ilggadīgajiem laikrakstiem Ludzas Zeme (LZ). Cik ilgi jūs bijāt saistīta ar laikrakstu?

Ludzas Zemē sāku strādāt 18 gadu vecumā uzreiz pēc vidusskolas absolvēšanas un bez pārtraukuma tur nostrādāju septiņus gadus. Pēc tam kādu brīdi dzīvoju Rīgā un strādāju Latvijas Avīzē, bet pēc tam pavērās iespēja kļūt par LZ īpašnieci un atgriezos Ludzā – šos pēdējos desmit gadus esmu bijusi gan LZ īpašniece, gan galvenā redaktore, gan uzņēmuma vadītāja. Mans vīrs Dāgs LZ pildīja gan žurnālista, gan redaktora, gan šofera, gan mājaslapas un sociālo tīklu redaktora, dažreiz maketētāja pienākumus, gan birojā pieņēma reklāmas un sludinājumus. Kādā brīdī lūdzu vīram nākt palīgā strādāt avīzē, jo bija tik grūti strādāt, ka gribējās visu pamest, līdz ar to vīra atnākšana uz LZ savā ziņā bija glābiņš. Jāatzīst, LZ pastāvēšanu būtībā nodrošināja tas, ka bija cilvēki, kuri ar pienākuma apziņu katrs darīja teju piecu cilvēku darbu. Mēs visu šo laiku vilkām šo smago nastu.

Interese un spēks kaut ko darīt ir līdz brīdim, kad tu vari par savu darbu saņemt adekvātu atalgojumu. Iepriekšējā gadā, kad LZ ieguva Mediju atbalsta fonda (MAF) finansējumu, mūsu atalgojums bija kaut cik adekvāts – ap 1000 eiro mēnesī uz rokas. Jā, Rīgai tas nav adekvāts, bet šeit tā ir gana laba alga. Tā mēs spējām pērn izdzīvot, bet brīdī, kad šo finansējumu faktiski vairs nesaņēmām, atalgojums samazinājās līdz minimālajai algai, turklāt uzreiz arī nācās atlaist vienu žurnālistu, kuram arī tika maksāta alga no MAF projektu finansējuma. Taču pie visa tā sapratām, ka arī šāds izdevumu krass samazinājums nelīdz, jo katru mēnesi pabeidzām ar 3000 eiro zaudējumiem. Par laimi, ļoti ātri sapratām, ka tā turpināt nedrīkst, uz karstām pēdām abonentiem ir jāatmaksā abonēšanas nauda, lai nepieviltu lasītājus. Sapratu, ka finansiāli izdevīgāk ir strauji pārtraukt LZ izdošanu, nevis novilkt avīzi līdz gada beigām un pieļaut vēl lielākus zaudējumus. 

Bija jau gan vēl kāda cerība un sajūta, ka notiks kāds brīnums, jo par situāciju informēju Saeimas priekšsēdētāju Daigu Mieriņu, kura pauda avīzei atbalstu. Informēju arī mūsu pašvaldību, cerot uz kādu atbalstu. Tāpat nosūtīju vēstuli Valsts prezidenta kancelejai, Valsts kancelejas Stratēģiskās komunikācijas koordinācijas departamenta vadītājam Rihardam Bambalam, informēju Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) padomes locekli Ingemāru Vekteri, kurš, starp citu, sacīja, ka ir notikusi liela kļūda saistībā ar MAF līdzekļu sadali. Vekteris arī nosūtīja dažādas vēstules šajā sakarā, piemēram, Saeimai un Kultūras ministrijai. Sazinājos arī ar bijušo Saeimas priekšsēdētāju Ināru Mūrnieci, kura atzina, ka šī ir tiešām briesmīga situācija un avīze jāglābj. Mūrniece par šo sazinājās ar premjeri Eviku Siliņu, kura bija solījusi ar mani sazvanīties, bet līdz šai baltai dienai nav piezvanījusi. Skaidrs taču – viens otram kaut kādas vēstules raksta, visi vienā balsī saka: "Nujā, šausmīgi, šausmīgi!", bet nebija neviena zvana vai vēstules: "Jā, mēs jūs atbalstīsim un palīdzēsim." Beigās – nedēļas iet, mīnusi aug, bet neviens nepalīdzēja. Faktiski mūsu – pierobežas – avīzei sistēma skaidri pateica: "Nē, mums to nevajag."

Ja pareizi esmu sapratis, nevar teikt, ka SIF neko LZ neiedeva, bet tā summa – 11 tūkstoši eiro – no MAF ir kapeikas.

Jāatzīst, vislabākais laiks bija kovidpandēmijas periodā, kad drukātajiem medijiem bija pieejams papildu atbalsts kapacitātes stiprināšanai, kad kopējais saņemtais atbalsts pat ļāva darbā pieņemt papildus divus žurnālistus. Bet vidēji līdz šim ik gadu MAF atbalsts bija ap 50 tūkstošiem eiro. Savukārt šogad mēs SIF konkursā iesniedzām septiņus projektus (divi ir tieši mūsu un pārējie – kopprojekti ar citiem reģionālajiem medijiem) par kopējo summu 110 tūkstoši eiro. Bet mums iedeva tikai 11 tūkstošus eiro. Ņemot vērā, ka mēs izdevām avīzi divās valodās, kopējais izdevumu apjoms ir jāreizina teju ar divi.

SIF ir tā struktūra, kas lemj par MAF līdzekļu sadali. Kāda ir jūsu sajūta – SIF vadība, arī komisija, kas vērtē iesniegtos projektus, vispār saprot, kā un kāpēc viņi izlemj par finansējuma piešķiršanu? Mēs redakcijās apskatījāmies apstiprinātos projektus… pa vidu tiešām labiem projektiem, pēc projekta apraksta spriežot, bija tādi, kas liek uzdot vairākkārt jautājumus: par ko un kāpēc tieši šis projekts?

Man ir tādas aizdomas, ka šobrīd neiedeva, jo negribēja iedot. Es atturēšos vērtēt citu projektu kvalitāti, bet ir viennozīmīgi skaidrs, ka vienkārši negribēja. Kāpēc? Jo kā tā var būt – tu piecus sešus gadus māki rakstīt projektus, saproti sistēmu, bet tad pēkšņi izrādās, ka neko nemāki?

Šoreiz projektā ielikām papildus īsa videoformāta veidošanu sociālajiem tīkliem, arī TikTok, ko līdz šim nedarījām. Tēmas, kuras pieteicām, bija par drošību un patriotismu, bet šoreiz tās neapstiprināja. Turklāt iepriekš bija tā, ka, piemēram, mēs uz noteikta apjoma projektu prasījām nosacīti 40 tūkstošus eiro, mums atsūtīja vēstuli, aicinot samazināt projekta budžetu par trešdaļu. Šogad nez kādēļ projektam pamatprogrammā nedeva iespēju samazināt summu, bet ierakstīja lēmumā, ka naudas nepiešķiršanas iemesls ir tāme. Nekādu diskusiju nebija. Tā līdz šim nekad nav bijis!

Ir tāda interesanta lieta – MAF nosaukums ir Mediju atbalsta fonds, un šeit es gribētu likt uzsvaru uz vārdu "atbalsta". Tas, ko liek visiem medijiem darīt, ir sava veida dalība…

… skaistuma konkursā.

… tieši tā arī gribēju teikt. Respektīvi, nav problēmu, izsludiniet šādus konkursus ar konkrētiem uzstādījumiem atsevišķi – valsts, pašvaldības lai rīko attiecīgus iepirkumus, kur medijiem ir iespēja piedalīties! Vai pašreizējā situācijā nerodas tāds rūgtums, ka vārds "atbalsts" tiek pārvērsts?

Es domāju, ka tas ir absolūts absurds. Esmu pārliecināta, ka SIF kā starpniekam starp valsti un medijiem vispār šeit nav vietas. Turklāt SIF un visa šī atbalsta sistēma sākotnēji tika dibināta ar vienu domu – atbalstīt drukātos medijus. Toreiz vēl nebija sākusies šī baismīgā situācija ar Krievijas iebrukumu Ukrainā, bet jau bija skaidrs, ka drukātais vārds ir kultūrvēsturiska vērtība numur viens. Jā, protams, arī informatīvā vērtība, jo jau tobrīd politiķiem bija skaidrs – protams, ne tikai Latvijā, lai gan šeit viņi to saprot tikai beidzamajā laikā, bet vēlēšanas ASV jau parādīja, ka valstis sāk vadīt Facebook, X un citi sociālie tīkli un ka tas apdraud pašu valsti kā tādu. 

Turklāt Latvijas gadījumā ne Facebook, ne X, ne citi starptautiskie sociālie tīkli nav mūsu valsts ietekmes zonā – mēs tajos publicēto informāciju īsti nespējam kontrolēt.

Un, ja tu raksti kādu pretenziju par kādu nepatiesu informāciju soctīklā, tu to konkrēto cilvēku nevari ne atrast, ne pierādīt, ne īsti iesaistīt tiesībsargājošās struktūras. Konkrēti tieši Facebook bija 2022. gadā ierakstīti draudi nogriezt man galvu 9. maijā, tā krimināllieta joprojām nav atrisināta. Šī lieta publiski aktualizējās pērn, jo policija pieņēma lēmumu lietu slēgt, ko es pārsūdzēju, un prokurors piekrita, ka nav normāli, ka tas cilvēks, kurš izteica draudus, nav atrasts.

Bet – atgriežoties pie MAF sākotnējā mērķa – ideja bija atbalstīt tikai uz papīra drukātos medijus, par ko cilvēki maksā. Tā ir pilnīgi cita attieksme, pilnīgi cita auditorija – lai arī mazāka, bet faktiski tā ir inteliģence un arī seniori, kas vēl nav sabojāti savā domāšanā un informācijas patērēšanā. Tie ir cilvēki, kuri tendēti uz attīstību, kuri grib iedziļināties tēmā. Bet par ko tas viss ir pārvērties (MAF funkcija – red.)? Saskrēja kaut kāda viena portāla uzturētāji, kas dienā ieliek apšaubāmu ziņu, saskrēja producentu grupas, saskrēja visvisādi radio, biedrības utt. Beigās pat teju izskanēja no atsevišķiem ne drukāto mediju cilvēkiem viedoklis, ka jādod visiem, tikai ne avīzēm, lai jau tās visas mirst! Padomājiet – viss ir degradējies, apgriezies kājām gaisā.

Jūs LZ izdevāt divās valodās – latviešu un krievu. Kā noprotu, ar identisku redakcionālo un saturisko formātu. Pēdējo mēnešu laikā pieredzam ļoti asu viedokļu sadursmi par to, ka sabiedriskajā medijā būtu jāuztur krievu valodas redakcija un attiecīgi saturs. Viņi paši gan to definē kā mazākumtautību valodu saturu, tomēr skaidri redzams, ka vairums ir tieši krievu valodā. Kā arguments saglabāt krievu valodu sabiedriskajos medijos tiek uzsvērts – lai krievvalodīgo sabiedrības daļu noturētu Latvijas informatīvajā telpā un neatdotu Krievijas propagandai. LZ ar avīzi divās valodās taču darīja tieši to pašu. Tagad sanāk, ka līdz ar LZ aiziešanu nebūtībā vismaz drukātā veidā Latvijas informācija jūsu lasītājiem krievu valodā vairs nebūs pieejama. Tad kur mums ir tā politiķu un SIF konsekvence? Jūs darījāt to, par ko politiķi skaļos vārdos iestājas.

Es teikšu tieši – informatīvais karš ir zaudēts. Un par šo arī runāju diskusijā televīzijā TV24 12. jūlijā ar Zemessardzes štāba virsnieku Raimondu Slaidiņu un Stratēģiskās komunikācijas departamenta vadītāju Rihardu Bambalu. kurš teica, ka principā viss ir ļoti labi – atbalsts medijiem ir četras reizes pieaudzis… Man par šo ierēdni radās priekšstats, ka cilvēks vispār neorientējas tajā, par ko runā, cipari no kaut kurienes sagrābti, nesaprot lietas būtību, un es paskatījos viņa ienākumu deklarācijā – viņš 2023. gadā savā amatā nopelnīja 60 tūkstošus eiro. Šāda nauda, es domāju, izglābtu ļoti daudzas redakcijas. Manuprāt, lielāka jēga un pienesums informatīvajai telpai būtu, ja tos 60 tūkstošus piešķirtu kādam drukātajam medijam. Šī amatpersona tā vietā, lai celtu trauksmi par notiekošo un izrādītu sašutumu par pierobežas avīzes bojāeju, centās pārliecināt, ka viss ir kārtībā. Tā ir Latvijas nelaime, ka tiek uzturēts un barots milzīgs birokrātiskais aparāts tā vietā, lai nauda tiktu novirzīta stratēģiski svarīgām lietām.

Kas notiek ar jūsu lasītāju jeb abonentu? Jūsu atvadu vārdi viņiem pēdējā LZ numurā – es cilvēcīgi varu iedomāties, cik man grūti būtu šādus vārdus uzrakstīt, jo labi zinu, cik ļoti būtiska ir reģionālā avīze katram tās lasītājam, cik ļoti personiska saikne veidojas starp redakciju un lasītāju…

Patiesībā ļoti daudzi zvanīja, bija satraukušies. Liela daļa aicināja neatmaksāt viņiem samaksāto abonementa naudu, bet, galvenais, turpināt izdot avīzi, citi ierosināja celt avīzei cenu, daudzi vispār bija izmisuši. Realitāte ir skarba – nebūs vairs mūsu avīzes. Un vistraģiskākais ir tas, ka pierobežā, piemēram, Zilupes pusē, gandrīz vispār nav interneta – par kādām modernajām tehnoloģijām mēs te runājam? Kad prezidents bija aizbraucis uz pierobežu, būtu bijis forši, ja viņš mēģinātu ar kādu sazvanīties no turienes vai pievienoties internetam – tur tajā telefonā nekā nav (nav tīkla pārklājuma – red.). 

Pēc LZ slēgšanas liela daļa mūsu lasītāju nonāks informatīvajā caurumā, absolūtā vientulībā un varbūt pagriezīs antenas Putina TV virzienā, ko var skatīties ar parastu televīzijas uztvērēju. Un tas nozīmēs, ka sistēma faktiski atdeva mūsu lasītājus prokremliskajai ietekmes zonai. Tātad ar šo sistēmu kaut kas nav kārtībā.

Manuprāt, mēs, visi drukātie mediji, neatkarīgi no sava lieluma vai mazuma esam vienā laivā, bet šis notikums – aizveroties Ludzas Zemes redakcijas durvīm – būtībā ir uzskatāms, ka SIF, valsts ir kaut kādā mērā savus iedzīvotājus…

… nodevusi! Iespļāvusi sejā! Par lojalitāti iespļāvusi sejā! Tātad viss ir skaidrs – tas ir spilgts piemērs, kā Latgalē uzvesties citiem medijiem vai pat vienkāršiem iedzīvotājiem. Sanāk, ka tie, kas ietur citu politiku, pareizi dara? Un dīvaini, ka daži mediji ar rozā/sarkanu nostāju šogad dabūjuši tās naudas… Notikušais – vai nu tā ir nelietība un kaut kas, kas robežojas ar valsts interešu nodošanu, vai nu tā ir vienkārši kaut kāda dumjība un informācijas trūkums. Vai arī tam visam fonā ir kaut kādas biznesa intereses – kāds kaut ko sarunā, bet kāds neko nesarunā. 

Starp citu, tas SIF ar visiem tiem lēmējiem vienreiz būtu jāpārbauda, jo vairākus gadus pēc kārtas… Es nevaru nosaukt tos cilvēkus no mediju uzņēmēju vides, kuri man par to teikuši, ka viņiem viss ir sarunāts, un vēlāk es pēc rezultātiem redzēju, ka viņiem tiešām viss notiek. Vai tā ir sagadīšanās vai arī tiešām tur, izrādās, var kaut ko sarunāt? Nu, ja var sarunāt, tad KNAB būtu jāiesaistās ļoti aktīvi. Un tas, ka tieši šogad Re:Baltica liek atmaksāt SIF piešķirto naudu filmai, ir, manuprāt, kaut kāda apzināta kaitniecība šim medijam. Ja ir izdarīta kāda kļūda, tad var brīdināt, var norādīt, ka citreiz jārīkojas citādi, taču atprasīt no žurnālistiem naudu par padarīto darbu ir kaut kas prātam neaptverams.

Vai nesaredzat kādu cerības staru, ka tomēr varētu atjaunot LZ izdošanu? Kam būtu jānotiek? 

Biznesa tur nav – kas avīzes izdošanu finansēs? Varu atklāt, ka par avīzes izdošanas atbalstīšanu varētu būt ieinteresēti kādi politiskie spēki, bet es izdarīju izvēli – negribu ne ar vienu ne runāt, ne tirgoties. Un, cik man ir informācija, tie ir tie paši, kas savulaik interesējās par Dienu, bet Diena viņiem neatdevās. Es nevēlos pastiprināt Latgalē sarkano trendu. Apzinos, ka man neviens nepiešķirs Trīs Zvaigžņu ordeni par šādu rīcību, jo katrs, izrādās, cīnās pats par sevi un valstiski domājošs cilvēks nav vērtība. Vērtība ir drīzāk funkcionārs. 

Šobrīd, mums aizejot no spēles laukuma Ludzas novadā, turpmāk būs pilnīgi citi pašvaldību vēlēšanu rezultāti, un tas mani ļoti satrauc. Bet tā jau vairs nav mana atbildība. 

Kā jums šķiet, vai Ludzas Zemes stāsta, atļaušos teikt tieši, traģiskais fināls ir tikai tāds viens atsevišķs gadījums vai tomēr sākums lielākiem procesiem ar drukāto mediju slēgšanu?

Būs tūlīt rudens lapkritis – lapas kritīs kopā ar mazajām reģionālajām avīzēm. Uzreiz gribu aicināt – pievērsiet uzmanību laikrakstam Vaduguns Balvos, tur arī šobrīd ir kritiska situācija. Atcerēsimies jau aizsaulē devušās avīzes – Preiļu Novadnieku, Kursas Laiku, Dobeles avīzi Zemgale, Neatkarīgo Rīta Avīzi un citas. Smagu situāciju vienā no iepriekšējiem gadiem piedzīvoja vēl viena Latgales reģiona avīze, kas, arī saņemot SIF atraidījumu, bija spiesta samazināt darbinieku skaitu par 80 procentiem un tāpat beidza gadu ar zaudējumiem. Ja laikrakstam nākas finanšu problēmu dēļ atlaist vairāk nekā pusi darbinieku – ko SIF dara, kas tur par mazajiem dīvainīšiem sēž? 

Turklāt SIF noteikumi tikai veicina mazo avīžu izmiršanu, jo projektos var startēt vienīgi tās avīzes, kurām štatā ir vismaz trīs rakstošie žurnālisti. Nākamgad aug minimālā alga – 930 eiro. Tas nozīmē, ka turpmāk, lai piedalītos projektā, budžetā avīzei jābūt ap 50  000 eiro. Bet vai tad nebūtu jāmaksā žurnālistam vairāk par minimālo algu? Tātad jābūt vismaz 70 000 eiro trīs rakstošo žurnālistu uzturēšanai. Bet ir taču vēl jāmaksā tipogrāfijai, maketētājam, pastam un citiem darbiniekiem. Mazajām avīzēm tādu ieņēmumu nav – tie ar katru gadu tikai sarūk. 

Mēs šogad atteicāmies piedalīties digitalizācijas projektā, kur iesaistījās gandrīz visas mazās avīzes. Projekts paredz, ka jaunās tehnoloģijas būs jāizmanto. Tiem, kuri būs iesaistījušies projektā, bet kaut kādu iemeslu dēļ nespēs to realizēt, var nākties tās Eiropas naudas atmaksāt. Mēs nevēlējāmies iekulties šādā avantūrā, kurš var iegrūst avīzes milzīgās problēmās. 

Kāpēc es piekrītu šīm intervijām? Man tās nav vajadzīgas, jo es neko vairs negribu attiecībā uz mūsu mazo avīzi. Es aizeju no šīs jomas, atstāju Latgali un pārceļos dzīvot uz Rīgu. Vai nu es izvēlos tur palikt un to situāciju ietekmēt, vai arī saku: viss, Latgali atdevām. Un diemžēl man jāatzīst, ka es personiski šajā situācijā viņu atdodu. Mana personiskā cīņa ir galā. Tomēr būtiski – mēs neesam padevušies garā, taču labāk nekā jebkurš cits zinām situāciju Latgalē – ar vatņikiem, ar visu to daļas iedzīvotāju prokremlisko nostāju, draudēšanu mums.

Cik liels drauds kvalitatīvas, patiesas un objektīvas informācijas nodrošināšanai, publiskā servisa darbības kontrolei un varbūt pat savā ziņā arī demokrātijai būs jūsu pieminētais lapkritis kopā ar drukātajiem medijiem?

Tas ir apdraudējums objektīvai kritikai, jo mediji labi apzinās ne tikai savus uzdevumus, bet arī atbildību par kvalitatīvas žurnālistikas nodrošināšanu. Redziet – jautājums ir: kādēļ tādas pašas prasības kā medijiem netiek attiecinātas uz sociālās saziņas platformām? Manuprāt, vispār būtu jānosaka, ka sociālos tīklus cilvēks drīkst lietot tikai tad, ja tajos ir oficiāli autorizējies un kļūst skaidri identificējams, respektīvi, tu atbildi par to, ko tur dari, gluži kā tas ir žurnālistam. Šobrīd sanāk – tas, kas ir godīgs un ticams, tiek iznīdēts, bet tas, kas ir par velti, neuzticams un varbūt pat valstij naidīgs, turpina invāziju mūsu informatīvajā telpā. 

Jūs ticat, ka drukātajiem medijiem, tostarp reģionālajiem, ir nākotne?

Bez valsts un pašvaldību nopietna atbalsta – nē. Un nevis vērtējot pēc tā, kā medijs valsts vai pašvaldības priekšā dejo vai kādās projektu loterijās piedalās, bet gan tam ir jābūt absolūti mērķtiecīgam, pārredzamam un budžetā iekļautam ikgadējam atbalstam. Un tas nav kaut kāds mans viedoklis – tās ir Eiropas Savienības skaidri definētās nostādnes, kuras negrib redzēt un saprast ne valsts, ne pašvaldības ierēdņi, kuri citās jomās nez kādēļ ar lielu entuziasmu steidz zirgam pa priekšu pildīt Briseles rekomendācijas. Bet šoreiz kārtīgi bremzē, veicinot informatīvā kara zaudējumu.

 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Vinnēs tas, kurš nenokaitinās Trampu

Par Ukrainas miera sarunu perspektīvām Trampa laikmetā Agneses Margēvičas intervija ar Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktoru Tomu Rostoku.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas