Pēc viņas paustā, atbildība par notikušo jāuzņemas gan Rīgas domei, kuras bāriņtiesa nenodrošināja personas pārstāvību, gan arī Labklājības ministrijai (LM) kā valstij saistībā ar nepienācīgi izvērtēto adopciju.
Tāpat Grāvere norādīja, ka jebkurā gadījumā šī jaunieša piedzīvotais bērnībā ir valsts atbildība. "Ja tā būs, un tā droši vien būs lieta ECT, tā būs lieta pret Latviju kā valsti. Tur neviens neskatīsies, vai vainīga bija Rīgas dome vai Labklājības ministrija. Tā ir Latvijas valsts, kurai jāuzņemas atbildība par notikušo, par rupjiem cilvēktiesību pārkāpumiem," skaidroja Tiesībsarga biroja pārstāve.
Uz jautājumu, vai Latvija šo jautājumu varētu risināt tā, lai lieta nenonāktu ECT, Grāvere atbildēja apstiprinoši. Lieta ECT varētu nenonākt, ja valsts un cietušais panāktu izlīgumu, valstij atzīstot savu vainu un jautājot cietušajam, kā notikušo varētu kompensēt, skaidroja Grāvere.
Viņa norādīja, ka patlaban vēl jāved sarunas, un tas, kā lieta virzīsies, būs cietušā jaunieša advokāta ziņa.
Tiesībsarga biroja pārstāve norādīja, ka jaunietim neapšaubāmi jāsaņem kompensācija par cilvēktiesību pārkāpumiem, kas pret viņu vairāku gadu garumā tika vērsti.
Kā iepriekš ziņoja Latvijas Televīzijas raidījums de facto, valsts un pašvaldības amatpersonas pieļāvušas, ka mazs zēns uz gandrīz deviņiem gadiem tiek "aizmirsts" psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Zēnu agrīnā vecumā atņēma mātei, kuras vienīgais ienākumu avots bija ubagošana.
Bērns ar laiku nonācis adopcijā pie vientuļa vīrieša, pie kura nodzīvojis pusotru gadu. Par šo periodu vairākas iestādes savstarpēji nesaistīti Valsts policijai ziņojušas par aizdomām, ka adoptētājs bērnu seksuāli izmantojis un bijis pret viņu vardarbīgs. Taču Valsts policijā seksuālā vardarbība neesot izmeklēta, bet visi ap gadsimtu miju iesniegtie iesniegumi esot pazuduši.
Zēns 2000. gada vidū nokļuva bērnu psihoneiroloģiskajā slimnīcā Ainaži, kur viņš pavadīja gandrīz deviņus gadus. Uzreiz pēc Ainažiem viņš tika ievietots bāreņu rehabilitācijas centrā Marsa gatve. Tur viņam pēc konsultācijām ar ārstu atcēla spēcīgu medikamentu lietošanu agresivitātes mazināšanai, kā arī atklājās, ka gandrīz pilngadīgais jaunietis nepazina ne gadalaikus, ne burtus, ne ciparus.
Pārdzīvotā dēļ gandrīz 20 gadus vēlāk vīrietis vērsās Tiesībsarga birojā, kurš secinājis - palīdzības vietā bērna ciešanas tika vairotas.
Tiesībsarga birojā norāda - bāriņtiesai būtu bijis jāieceļ likumiskais pārstāvis jeb aizbildnis. Bērnam tobrīd bija dzīvi vecāki un dzīvas arī abas vecmāmiņas, taču Rīgas bāriņtiesa viņus neinformēja. Visus šos aptuveni deviņus gadus neviens viņu neapciemoja, un juridiski bērns nevienam nebija piederīgs.
Valsts policijā apstiprina, ka patlaban vīrietis atzīts par vienu no cietušajiem kriminālprocesā par piedzīvoto slimnīcā Ainaži. Arī par piedzīvoto adoptētāja ģimenē nesen sākts kriminālprocess.
AP
.
Irlielāmērāticams