Arnitai un Ingaram Sproģiem no vidējās paaudzes deju kolektīva Bikstenieki, Patrīcijai Zemniecei un Rūdolfam Surgovtam no Daugavpils Latviešu kultūras centra deju ansambļa Laismeņa un Valdai Namiņai no Šēderes pagasta kultūras nama Lašu kora Diena sāka sekot jau pirms nedēļas. Katra stāsts, kā nokļuvuši XXVI Dziesmu un XVI Deju svētkos, ir citāds, taču tagad viņi ir tie, caur kuru acīm pavērties uz dalībnieku gatavošanos svētku noslēgumam, kuru arī paši nespēj sagaidīt, – tajā brīdī emocijas plūdīs pāri malām.
Luksus viesnīca
"Kājas vairs nav kājas, bet kaut kas, kas ļoti sāp, tomēr brīnumainā kārtā vēl darbojas," īsi pirms deju lieluzveduma Māras zeme ģenerālmēģinājuma Dienai raksta Arnita. Jau pirms pāris dienām, abus ar Ingaru satiekot skolā, kur deju kolektīvs apmeties, redzams, ka sievietes kāja ir sateipota. Sākusi sāpēt jau gājiena laikā, un mēģinājumi nav nākuši par labu. Padejot gan vēl var, jo skolā, pēc Arnitas vārdiem, ir superīgs ārsts.
Kolektīvs iekārtojies divās klasēs. Vienā pāri klasei pārstieptas veļas auklas, kur žāvējas bļodās izmazgātās drēbes. Arnita piebilst, ka kolektīvam ir arī divas centrifūgas un norāda uz Bikstenieku dejotājiem. Līdzi paņemts arī gludināmais dēlis ar visu tam piedienošo, liels spogulis un citas mantas, kas nepieciešamas, lai sagatavotos koncertiem.
Otrā telpā cieši viena pie otras iekārtotas guļvietas, pārsvarā uz piepūšamajiem matračiem. Nedēļu uz tādiem nogulēt nav grūti – dejotājiem nogurums tik liels, ka ir vienalga, kur atlaisties. Jautājums gan esot par to, cik tad daudz kolektīvs vispār guļ. Varētu pie miera iet pusnaktī, bet kustība šajā virzienā ir ap četriem no rīta.
Laikus nedodas gulēt arī Patrīcija un Rūdolfs – kolektīvam līdzi ir ģitāra un nevar aiziet gulēt, ja kādā no istabiņām vēl divos naktī skan dziesmas – gribas arī pašiem piedalīties. Viņu deju kolektīvs gan atšķirībā no citiem neguļ uz grīdas, bet mitinās kopmītnēs. Istabiņās divas vai četras gultas, galds un skapji drēbēm. Turpat duša un labierīcības. Nav bijis jāved līdzi ne palagi, ne segas, ne citas lietas – viss kā luksus viesnīcā, salīdzina meitene. Pat līdz Daugavas stadionam var aiziet kājām.
Lepnums un pateicība
Diena pirmo reizi visus satiek brīdī, kad kolektīvi stājas gājienam. Ir vēss un vējš plivina tautastērpus, bet smaids ir visu sejās. Arnita bilst, ka, jau iebraucot Rīgā un ieraugot notiekošo krastmalā, acīs sariesušās asaras. Gājienā justs liels atbalsts no apkārtējiem, un Skonto stadionā viņiem veltītais koncerts, vismaz Arnitas acīm, bijis pasakains. Arī te nobirušas pāris laimes asaras. Tur varējis just, cik ļoti cilvēki ir vienoti un sirsnīgi. "Man bija divas izjūtas – lepnums un milzīga pateicība mūsu senču senčiem par to, kam viņi ir izgājuši cauri, lai mēs tagad varētu tā sēdēt, baudīt kaut ko tik skaistu un visi kopā priecāties par dzīvi!" saka dejotāja.
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena piekdienas, 6. jūlija, numurā! Ja turpmāk vēlaties Dienas publikācijas lasīt drukātā formātā, laikrakstu iespējams abonēt ŠEIT!
Hūgo Vācietis >no barikād vācietis
Dipa Dipoņa
eks-pašdarbniece