Austra nav sievietes īstais vārds. Lai gan laikā, kad viņa cīnījās ar vēzi, apkārtējie zināja par viņas saslimšanu, patlaban, kad pagājuši seši gadi, viņa nav gatava atklāt savu īsto vārdu un publicēt fotogrāfiju. Sieviete strādā vadošā amatā, un, ja, runājot par izpildītājiem, īpašnieki domā: "Labi, šodien strādās viens, rīt cits speciālists", tad vadītājus viņi grib uz ilgiem gadiem. "Negribu, lai kāds domātu: "Ai nu, nē, tā jau vēžiniece, tā tūlīt nomirs, nav vērts viņu ņemt darbā." Lai cik stulbi tas būtu, ar cilvēkiem tā ir. Mīts par to, ka no vēža jāmirst, ir ļoti izplatīts," Dienai stāsta Austra.
Nav gan tā, ka pati Austra sākumā nebūtu sabrukusi un domājusi par ne tik laimīgām beigām. Krūts vēzi sievietei atklāja ikgadējā pārbaudē. Tā kā Austras ģimenē ar vēzi aizgājušas bija vairākas sievietes, viņa negribēja riskēt un apzinīgi reizi gadā devās pie ārsta.
Vēzis bija attīstījies jau otrajā stadijā, un vairākas pazīmes liecināja par vēl tālāku slimības attīstību. Austra atceras, ka tajā brīdī bija absolūts šoks. Gar acīm kā filma skrēja visi tie gadījumi, kuros viņai pazīstamas vai tikai zināmas sievietes bija vēzim zaudējušas. Pozitīvu stāstu apkārt nebija. Austra ģimenē, kurā aug trīs bērni, bija bīdītāja, stūmēja, vilcēja. Un, ja likās, ka vecākās meitas un vīrs bez viņas tiks galā, tad jaunākais dēls bez mammas nevar. Sajūta bija tāda - kamēr laiks vēl ir, ir jāpalīdz, jādomā risinājumi. Viņa runāja ar meitām, vīru - ir jāturas visiem kopā, kad mammas vairs nebūs...
Tomēr Austra atrada glābšanās salmiņu - internetā atrastu sievietes stāstu. Stāstu ar laimīgām beigām. Neskatoties uz to, ka vēzis sievietei bija atklāts ceturtajā stadijā, viņa uzvarēja. Viņa Austru iedrošināja, un, lai gan vairāk par sievietes fotogrāfiju Austra nav redzējusi, tas deva iespēju vispār sākt domāt.
Tagad Austra pārdzīvoto uzskata par savu lielāko laimi. Ģimenē radikāli izmainījās attiecības, jo pēkšņi visiem bijis laiks, ko pavadīt kopā. "Visu to laiku pavadīju, neizmērojami priecājoties par dzīvi. Biju mājās, un mēs visi bijām sapratuši, cik lieliski ir pavadīt laiku citam cita sabiedrībā," stāsta sieviete. Tas bijis spilgti laimīgs periods viņas dzīvē, kas ļāvis mainīt domāšanu. Austra sapratusi, ka nevis karjera dzīvē ir galvenais, bet gan ģimene. Sapratusi, ka dzīve ir skaista arī tad, ja kaut ko nokavē: "Tad, kad cilvēks skrien un tikai saka, ka nav laika, tad aizmirst paskatīties uz dzīvi un priecāties par to, cik tā ir skaista un lieliska. Tad, kad saproti, ka laiks tev ir, iespējams, strikti limitēts, tad apzinies, ka tās lietas, kuru dēļ nekad nav bijis laika, patiesībā nemaz nav tās galvenās dzīvē."
Austra atzīst, ka saslimšanā daļēji vaino pati sevi un pati uzskata, ka viņas nemitīgās dusmošanās par dzīves niekiem dēļ, iespējams, vēzim devusi iespēju attīstīties. Lai gan precīzi neviens nevar pateikt, kāpēc slimība sievieti piemeklējusi, Austru nepamet sajūta, ka saistība ar viņas dzīves uztveri tomēr pastāv. Ja Austra nav varējusi kaut ko panākt vai kaut kur paspēt, tad visu laiku izjutusi dusmas.
Visu rakstu lasiet ceturtdienas, 14.maija, avīzes Diena pielikumā Veselības diena!