Kad pārkāpju Jura Gagaiņa mājas slieksni Pārdaugavā, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors mani iepazīstina ar simpātisku sievieti – "mana sieva Tekla". Dzīvē esmu sastapusi piecas vai sešas retā un stiprā latgaliešu vārda īpašnieces, tāpēc uzreiz rodas tuvības sajūta ar mākslinieku un viņa dzīvesbiedreni.
Latvijas metālmākslas simbols Juris Gagainis ir talantīgs un mērķtiecīgs cilvēks. Liktenis viņam dāvājis arī mīlestību, kas abiem lika satikties pēc trīsdesmit trim atšķirtības gadiem.
Nebaro puišeli
Tekla man atklāj kādu skaudru sava vīra dzīves mirkli. Juris ir kara laika bērns, piecpadsmit minūtes jaunāks par dvīņumāsu, tagad pazīstamo tekstilmākslinieci Anitu Celmu. Slimnīcā ārste mātei teikusi: "Tu nebaro to puišeli, viņš ir ļoti vārgs, tāpat neizdzīvos, baro meitiņu, lai viņai vairāk spēka." Māte baroja abus, jo juta, ka dvīņi izdzīvos, ka Dievs viņus sargās un vadīs.
Septiņdesmit trīs gadus vēlāk Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Juris Gagainis apstiprina: "Man ir daudz dots – es dzīvoju dzīvi, kas man patīk, daru darbu, kas sirdij tuvs, vadu gadus kopā ar mīļoto sievieti, mums ir labi bērni, mēs abi varam nodarboties ar saviem vaļaspriekiem, kopā ceļot, un paldies Dievam, ir veselība, kas to visu ļauj darīt."
Par tādiem kā Juris Gagainis saka – piedzimis laimes krekliņā. Viņa dzīvē veiksme pa priekšu gājusi, Jurim tikai atlika sekot tai pa pēdām.
Mākslinieks rosina apskatīt viņa unikālos materiālus. Loģika, izdoma, pamatotība, perfektums izpaužas ik lietā, un to te ir daudz pie sienām, plauktos, albumos, atvilktnēs. Gluži kā muzejā starp citiem vērtīgiem eksponātiem Romāna Sutas, Aleksandras Beļcovas, Jāņa Jaunsudrabiņa, Jaņa Rozentāla, Kurta Fridrihsona un citu klasiķu darbi. Istabā atrodas unikāls kungu pīpējamais galdiņš – no čuguna darināts Francijā XVIII gadsimtā. Tepat paša Jura darbi metālā un emaljas miniatūrās, sena saderināšanās sakta no Rucavas, kādam Eglēnam 1918. gadā izdotās automobilista tiesības, sens kaujas cirvītis no Talsu pilskalna, "cara laika" kapteiņa Miķeļa Žagatas jūrnieka tiesības, pase un jūrnieka lādīte, kuru uz kuģiem sauca par jūrnieka zārciņu, no Papua-Jaungvinejas atvesta virsaiša galvassega un koteka – "tā ir ragam līdzīga uzmava vīrieša daiktam – jo tā līkāka, jo lielāks čins tam cilvēkam". Vecāku un vecvecāku fotogrāfijas glītos rāmīšos, un vēl, un vēl. Mākslinieka darbnīcā dažādi instrumenti un iekārtas – "tā ir mana pasaule, padomju laika neatkarība – te ir viss, kas man nepieciešams darbam".
Iedomājos, es varētu baltā tērpā iziet cauri darbnīcai, i ne puteklītis tam nepieskartos.
Džipu vilinājums
Superpārsteigums atrodas garāžā – divi Otrā pasaules kara visurgājēji džipi jeb tolaik mīļi iesaukti par vilīšiem. Otrā pasaules kara laikā padomju armija no amerikāņiem saņēma 51 tūkstoti šādu džipu, tie veda smagās katjušas, kārpījās uz priekšu caur dubļiem un neizbraucamiem kara ceļiem un palīdzēja karā pret vāciešiem. Vienam Gagaiņa vilītim ir 1943. gada sertifikāts, otrs restaurēts, piedalās izstādēs, abi braukšanas kārtībā. Skapjos daudzu armiju mundieri, plauktos cepures, laiviņas, brilles, patronsiksnas. Mājā redzamais apliecina Jura Gagaiņa interesi par vēsturi, viņa kolekcionēšanas kāri, retro lietu atjaunošanas dziņu un ceļojumiem.
Vaicāju – vai Teklai ir atļauts ieiet šajā relikviju pasaulē? Juris smej: "Tikai no sliekšņa pasaukt mani pusdienās!" Juris palīdz dzīvesbiedrei, piemēram, uzcēlis viņai dārza mājiņu un daudz praktisku lietu uztaisījis. Tekla veldzē dvēseli dārzā, kur saknes izpletis varens ozols un citi koki, zied puķes un zaļo neparasti augi.
Dzīve laba bijusi
Sarunu turpinot mājīgajā virtuvē, Juris stāsta par saviem vecākiem – tēvu, kurš visu mūžu strādāja Rīgā par dzelzceļnieku, un mammu, kas Jurim un Anitai daudz zīmēja priekšā, tā piesaistot bērnus zīmēšanai un nepieciešamībai pašiem savām rokām darināt rotaļlietas. Senču amatnieku sūtība un vecāku pamudinājumi rosināja bērnos radošu garu, ļāva attīstīties viņu talantiem.
Juris ne par vienu savas dzīves posmu nesaka sliktu vārdu. Arodskolā viņš apguva instrumentu atslēdznieka iemaņas un ielika labus pamatus metālmākslinieka profesijai. Arī par dienesta gadiem padomju armijā Juris stāsta tikai labu: "Es dienēju ziemeļos aerofoto dienestā. Pulkā bija daudz latviešu. Trīs gados iemīlēju kartes, topogrāfiju."
Pēc dienesta Gagainis turpināja mācīties Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā. Tas bija mākslinieka un pedagoga, ilggadējā Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas direktora Imanta Žūriņa laiks. Skola saviem audzēkņiem ielika stiprus profesionālos pamatus, disciplīnu un amata prasmes.
Pavasarī pabeidzis lietišķos, Juris rudenī iestājās Tallinas mākslas institūtā, jo "mūsu Mākslas akadēmijā nebija metālmākslas nodaļas. Krievu valodā Tallinā neko nepasniedza, un es gada laikā iemācījos igauņu valodu. Bija jaunība, spēks, enerģija un vēlēšanās mācīties. Pēdējā kursā jau pats piestrādāju par pasniedzēju". Atgriezies 1973. gadā, Juris kombinātā Daiļrade atstrādāja toreiz obligātos četrus gadus un 1979. gadā Latvijas Mākslas akadēmijā izveidoja Metāldizaina nodaļu, kļuva par meistardarbnīcas vadītāju un akadēmijas pedagogu uz ilgiem gadiem.
Profesoram patīk pašam radīt idejas un pašam savām rokām tās realizēt. Gagaiņa darbu kontā ir rotas un svečturi, gaismas ķermeņi, dažādi interjera elementi, balvas (daudziem vispazīstamākā ir Spēlmaņu nakts balva Skatuves nagla – red.), arī Dzejas dienu balvas literātiem. Visu padarīto nenosaukt. Gagaiņa prāta un sirds darinājumi gatavoti dažādos materiālos – varā, sudrabā, zeltā, granītā, melhiorā, topāzā, čugunā, misiņā, emaljā. Tos skatītāji daudzās pasaules valstīs redzējuši deviņpadsmit mākslinieka personālizstāžu, kā arī domubiedru veidoto izstāžu ekspozīcijās. Gagaiņa darbi kļuvuši par mūsu valsts vadītāju prezentācijas dāvinājumiem pasaules valstu prezidentiem un karaļnamu pārstāvjiem.
Pāri laikam
Apbrīnas vērts ir Jura Gagaiņa stāsts par mūža mīlestību. "Stājoties Lietišķās mākslas skolā 1955. gadā, man, sešpadsmitgadīgam puikam, bija jābrauc talkā uz tālu Latgales kolhozu. Tur vienā večerinkā ieraudzīju Teklu, viņa tolaik studēja Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā. Izdejojāmies, man viņa ļoti patika. Tik ļoti, ka es uzprasījos uz otru termiņu kolhozā. Nekas mūsu starpā nebija. Pēc armijas apprecējos ar citu sievieti, man piedzima trīs bērni. Teklai arī bija ģimene un divas meitas. Tikai pēc 33 gadiem atkal sastapāmies un vēl pēc trim gadiem apprecējāmies. Tekla ir īpaša, viņa joprojām strādā, Rīgas Kristīgajā vidusskolā pasniedz ķīmiju un bioloģiju. Esmu diezgan savaldīgs, nekad nepaceļu balsi, mēs reti konfliktējam. Teklai kā jau lauku cilvēkam ir savs tvēriens, un viņa groza manu galvu. Padomju laikā viņa nodarbojās ar kalnu tūrismu, no tā Teklai stipra griba un rūdījums. Es jaunībā biju traks autostopists. Tagad mūsu abu kontā jau ir trīsdesmit kopā apceļotas valstis, arī tāda eksotika kā Bolīvija, Čīle, Etiopija, Maroka, Ķīna. Mēs pārvietojamies pa takām, kas tālu no tūristu lielceļiem." Tekla piebilst: "Ceļojumā galvenais ir fotoaparāts un blakus cilvēki, kas nečīkst."
Jura Gagaiņa dzīves formula ir vienkārša: "Jābūt izturīgam un atvērtam pulsējošam laikam. Vajag dzīvot, ievērojot Dieva baušļus."