Ir krīzes situācija – ne tikai epidemioloģiski, bet arī ekonomikā. Valdība gatavojas spert kaut kādus soļus, lai ekonomiku stimulētu. Jēgpilni?
Jā. Valdības pusē ir tāda iniciatīva, Ekonomikas ministrija ir sākusi pie tā darbu, protams, kopā ar lielajām organizācijām, kā Latvijas Darba devēju konfederācija un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera. Tiesa, vēl nav zināms, kad nonāks līdz lēmumiem un vai tas būs savlaicīgi.
Par ko mums ir bažas? Atbalsta mehānismi, galvenie risinājumi ekonomikas stimulēšanai jāplāno ne tikai horizontālos līmeņos, kā tas šobrīd notiek sarunās. Piemēram, ''atbalstīsim eksportu!'', ''atbalstīsim jaunas darbvietas!'', ''atbalstīsim produktivitāti!'', ''atbalstīsim investīcijas!'' – tādos vispārīgos saukļos, kas it kā der visiem, bet faktiski neko nedod. Bet faktiski visas diskusijas jau nedēļām ilgi grozās ap šiem saukļiem par stratēģiskajiem virzieniem. Mūs dara bažīgus tas, ka nenotiek makroekonomiskā analīze par to, kas ir tās jomas, kurās injekcijas ir vajadzīgas visvairāk, – kur visvairāk gan sāp, gan vislielākā ietekme uz iekšzemes kopproduktu kopumā. Tikai veicot šādu makroanalīzi pa segmentiem, var saprast, kuras ir atbalstāmās jomas. Lai gan analītiskie resursi ir apkārt pa perimetru, tomēr nav sajūtas, ka viņi ir ko jēgpilnu uzradījuši.
Otrs: ir kaut kādā brīdī šīm slavenajām darba grupām jāpievēršas arī vertikālam skatījumam nozaru griezumā. Mēs, būvnieki, neraujamies kā pirmie, bet tajā pašā laikā mēs esam pietiekoši labi sagatavojušies, mēnesi esam analizējuši savus datus, esam sapratuši, kur esam un kur gribētu nokļūt, un kas tādēļ būtu jādara. Mums ir piedāvājums. Ir svarīgi, lai notiek sarunas ar lielajām nozarēm, pamatnozarēm, kas zināmā mērā darbina ekonomiku. Tas droši vien ir nepopulāri, bet, ja tas nenotiks, ja sarunas būs tikai ar nozarēm, kas krīzes sākumā tikušas visvairāk ietekmētas, kā ēdināšana vai kultūra (mēs saprotam arī viņu sāpi, to, ka vajadzīgi risinājumi), nekāds valsts attīstības plāns nesanāks. Ir vajadzīgi gan vertikāli, gan horizontāli risinājumi.
Tas droši vien prasa ilgāku laiku. Tagad valdība lielā mērā strādā ugunsgrēka dzēšanas apstākļos.
Tā tas ir, un tā ir tā lielākā problēma. Ministrijās tiešām dzēš ugunsgrēkus, brīžiem nodarbojas ar tādu kā mikromenedžmentu, līdz ar to stratēģiskā plānošana tagad īsti nav jūtama.
Varbūt tie, kas tagad saņem atbalstu, domā pretēji? Proti, ka dzelzceļa elektrifikācija var pagaidīt, mums ir jāizdzīvo tagad?
Visu sarunu lasiet avīzes Diena pirmdienas, 11. maija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
ieteikums
nesapratu
Jiry