Veikts pētījums par kino propagandu Padomju Latvijā

līdz 1990.gadam, portālu Diena.lv informēja biznesa augstskolas Turība asociētais profesors Andris Pētersons.A.Pētersons norāda, ka konkrētais pētījums ir unikāls, jo masu komunikācijas un mediju kontekstā ne tikai dokumentālais kino, bet arī kino kopumā Latvijā nav pētīts nekad. Šādā rakursā tas reti aplūkots arī citur pasaulē. Pierastā prakse ir analizēt kino kā mākslas veidu, taču kino ir arī ietekmīgs komunikācijas līdzeklis, kuram piemīt spēja veikt dažādas sociālas funkcijas sabiedrībā – tas var ideoloģiski ietekmēt, izglītot, informēt, audzināt tās pārstāvjus vai tieši otrādi – degradēt tos. A.Pētersons skaidro, ka šīs funkcijas laika gaitā attīstās, mainās to īpatsvars kopējā komunikācijas plūsmā un līdzekļi, ar kuriem šīs funkcijas tiek īstenotas. Spoži piemēri tam ir arī Latvijas dokumentālajā kino, kurš no klaja propagandas rīka padomju institūciju rokās pēckara gados kļuva par sociālo procesu dziļas un analītiskas izpētes līdzekli pētāmā perioda beigās, kad tādas filmas kā Strēlnieku zvaigznājs, Šķērsiela, Vai viegli būt jaunam? un daudzas citas ne tikai iekļāvās sabiedriskās domas pārmaiņu procesā, bet pat rosināja to.Viens no interesantiem pētījumu virzieniem darbā saistās ar to, kādi ir dokumentālā kino attīstības ceļi mūsdienās. TV un interneta ietekmē mainās dokumentālā kino skatīšanās paradumi, un tas ietekmē arī pieeju dokumentālo filmu veidošanā – mūsdienās dokumentālais kino kļūst arvien pētnieciskāks, tas arvien vairāk pārņem žurnālistikas paņēmienus, tādējādi apstiprinot savu piederību masu medijiem, stāsta A.Pētersons.