Acīmredzot ne jau žoga augstums nosaka to, cik atšķirīgi attīstās kaimiņi. Lēnīgie igauņi, kurus dažkārt kopā ar mums uzskata par vienu tautu, kas runā divās valodās, šodien latviešus apsteidz vai visās jomās, ieskaitot pat tādu jomu kā skriešana ratiem pa priekšu (tikai par savvaļas dzīvnieku izmantošanas aizliegumu cirkā mēs paguvām nobalsot pirmie, jo mums atšķirībā no kaimiņiem nav daudz jālauza galva, ko darīt ar lāčiem, kuru mums ir tik maz, bet igauņiem vesels lērums; ja rīkotu aptauju Igaunijas lāču starpā, droši vien viņi dotu priekšroku braukāšanai ar divriteni pa cirka arēnu, nevis nomedīšanai). Tā kā mēs zinām arī to, ka igauņi prot pasaulei sevi pasniegt labāk nekā latvieši, no agrākās kopīgās vēstures mantotie instinkti reizēm mums rada zināmas šaubas, vai tiešām igauņos tā nu viss ir labāk, taču ikdienā informāciju par kaimiņvalstī notiekošo saņemam daudz skopāk nekā par kārtējo marasmu vai slepkavību austrumu kaimiņvalstī. 90. gadu sākumā mēs par igauņiem zinājām vairāk nekā šodien. Lūk, arī Diena 1992. gada 1. oktobrī publicēja plašu reportāžu par Igauniju ar virsrakstu Kostke, laulud, eesti keeles!. Latviski tas nozīmē: Skaniet, dziesmas, igauniski!. Tā simt gadu pirms minētā raksta tapšanas dziedājis igaunis Martins Lips. "Latvietis Lapas Mārtiņš tajā pašā laikā dziedāja: "Latviski lai atskan dziesmas!"" ievadā pavēstīja raksta autors Pēteris Ūdris un ķērās pie kaimiņu raksturojuma.
"Igaunis ir ļoti eiropeisks. Igauņu tagadējā somugriskā valoda un robežrases elements ir nepārvarams eiroptieces dzenulis, kas pastāvīgi liek atcerēties savu eiropeiskumu. Ar otru kāju igaunis stāv savā senajā dzimtenē austrumu mežos. Viņa eksistences garants tagad ir Igaunijas brīvvalsts. Simtiem Karjalas somu, kas nevēlējās būt "padomju karēļi", nāca uz Igauniju, nāca voti un ingeri, kurus krievi padzina no vēsturiskajām zemēm un pat lāgā negribēja atzīt viņu tautību, pat pēc Otrā pasaules kara tie te atrada mājvietu, atgriezās arī daudzi Krievijas un Gruzijas igauņi. Tagad seti, Petseru pareizticīgie igauņi, balso pilsoņu referendumā, kaut arī krievu uzvarējušie demokrātiskie spēki dzen tos atpakaļ un uzrīda viņiem savus robežsargus.
Igaunim piemīt mājas apziņa, un arī savu dzimteni viņš parasti dēvē par Māju zemi. Igaunim neviens velns nevarēs iestāstīt, ka viņam zeme būtu jādala ar iebraucējiem. Igaunis ir tikai tik lētticīgs, cik viņš ir uzticīgs. Viņš tic igauņu kronai, lai cik tā nebūtu dārga vai lēta, un tic igauņu brīvvalstij, lai cik tā nebūtu turīga vai trūcīga.
Igaunis ir arī labi ielāgojis, kas dienvidu frontē ir tik sirdīgi pretojies Igaunijas neatkarībai. Tāpēc dažu īstu latviešu klātbūtne ienaidnieku olimpiskajā komandā tikai apstiprina viņa pārliecību. Viņš ne mirkli nešaubās, ka tie ir īsti latvieši, gluži tāpat kā jūrnieki nešaubās, ka prostitūtas ir īstas sievietes.
Igauni var mazliet apmulsināt ar to, ka Eiropa viņu nesapratīšot, taču diezin vai varēs iestāstīt, ka krievi nebūtu atbildīgi par visām tām nekrietnībām, ko kopš XVI gadsimta pastrādājuši Igaunijā, vai ka krievi nebūtu paši būvējuši to kārtību, no kuras esot tā cietuši. Ja nepieciešami svešvārdi, tas ir objektīvs nacionālais konservatīvisms, nevis ksenofobija, kāda tā var rādīties uzbāzīgiem viesiem. (..) Daļa Igaunijas krievu, sevišķi jaunākās paaudzes, kopā ar igauņiem spēlē ārzemes, taču nav nācies redzēt, ka krievi mēģinātu uzskatīt sevi par saimniekiem, atskaitot pāris taksīšu šoferu. Krievi nevar arī īsti izkonkurēt igauņus no tirdzniecības. Pircējiem kļūstot izvēlīgākiem, krievu tirgoņu zemā kultūra duras acīs tajās vietās, kur noris brīvā tirdzniecība. Galvaspilsēta Tallina, nebūdama tik ļoti ceļā pa ceļam uz Rietumiem, gan ir uzblīdusi un izmētāta pa milzīgu teritoriju, tomēr visnotaļ saglabājusi savu seju, tā ka pat jaunajos rajonos klimstošie krievu pensionāri izskatās ārkārtīgi neiederīgi. Jaunākās migrantu paaudzes sper drošu soli pretim integrācijai un asimilācijai igauņu vidē."
Rakstā sekoja cenu salīdzinājums un citu dzīves apstākļu apraksts Igaunijā brīdi pēc kronas ieviešanas, un piebilde, ka Latviju Igaunijas tirgū pārstāv Rēzeknes iebiezinātais piens, Valmieras sviests un pa retai Liepājas kafijai vai Straumes agregātam. Ceļš līdz Magoņa un Osinovska biznesa attiecību vērienam mūsu valstu starpā vēl bija tikai sākumā.