To, ka mīla stiprāka par nāvi, zina katrs, bet ne katrs ir pamanījis, ka mīla ir stiprāka arī par vārdiem. 1994. gada 24. novembra SestDiena pētīja šo fenomenu – jauktās laulības jeb alkas pēc svešā – vairākos rakstos. Tolaik Latvijā bija aptuveni 150 tūkstoši nepilsoņu, kas dzīvo laulībā ar Latvijas pilsoņiem.
SestDienas žurnāliste Vita Pētersone rakstā Mīl bez vārdiem aplūkoja dažus konkrētus gadījumus. "Jauktās laulības vai apprecēšanās ar savas tautības cilvēku ir katra indivīda brīvas izvēles rezultāts, un smieklīgi būtu to apspriest vai vispārināt, ja vien pēdējos piecdesmit gados latviešiem vardarbīgi nebūtu ierobežota šī personiskās izvēles iespēja, un tāpēc var sacīt, ka Latvijā pastāv tipiskas jauktās laulības, kurās ārējiem – varas radītiem – apstākļiem ir milzīga nozīme. Piemēram, latvju zēns atved no padomju armijas sievu krievieti… nebūtu dienesta, nebūtu laulību. Vai arī – represētā kāzas ar vietējo Omskā, Tomskā, Irkutskā. Šādu pāru dzīve sadalās divos posmos: vietā, kur viņi apprecējās, un otrs posms – laiks pēc atgriešanās mājās. Nav nemaz tik daudz pāru, kuri pārdzīvo abus posmus un paliek kopā uz mūžu."
SestDiena bija sameklējusi Irmas un Ivana Ļevočkinu ģimeni no Carnikavas. Uz Latviju viņi no Sibīrijas atbrauca 1961. gadā. "Ja no malas paskatās uz tāda ciematiņa dzīvi, tad vispār var nodomāt, ka nekāda lielā sliktuma 50 gados nav bijis. Redz, tā pati Irma Kartupele, nu izsūtītā, jā, bet dabūja Sibīrijā vīru un tik dzīvo – ilgi un laimīgi." Lai šīs domas konfrontētu ar realitāti, žurnāliste uzklausīja abu dzīvesstāstu. 1949. gadā izsūtītajai Irmai pirmā mīlestība palika Rīgā, puisis tika iesaukts vācu armijā un tikai nesen bija atbraucis ciemos no Anglijas, kur viņam ir ģimene. Irma prata krievu valodu, tāpēc vēlāk izsūtījumā labi iekārtojās.
"Bet tas bija vēlāk, sākumā tikai šausmas un bads, drausmīgs laiks, un to nevienam nevar izstāstīt, kas ir pārdzīvots…" Ar kolhoza priekšsēdētāju Ivanu Irma apprecējusies aiz lielas mīlestības. "Un jāglābjas jau ar bij, un dzīvot gribējās. Nevar padoties liktenim."
Ivans jau bija ģimenes cilvēks, bet sieva nomira, un viņš palika ar trim bērniem. Irmai viņi ļoti pieķērās. Ko Ivans domājis par izsūtītajiem latviešiem, "padomju tautas ienaidniekiem"? "Man visi bija vienādi, vai latviets, vai vāciets, vai krievs, ja vien labi cilvēki un strādnieki." Tolaik notika darba tirgi – sadzina laukumā izsūtītos, sabrauca ciemu priekšnieki, kolhozu vadītāji, apskatījās cilvēkus un izvēlējās sev darbaspēku. "Citi ņēma tikai jaunos un stipros, bet Ivans – arī večus un bērnus, savāca visus, kas pāri palika," stāstīja Irma. "Ivans redzēja, kurš no mums ir galīgā badā, novārdzis. Un izkārtoja – tu ej un sargā labību! Tas nozīmēja, ka varēja graudus ēst un vēl maišeli iebērt. Ja Ivans brauca un redzēja, ka kāds stiepj šādu maisu, grieza galvu prom, izlikās, ka nemana. Ne tā, kā viens vācietis, kurš nodeva manu tēvu, un tētim "iedeva" vēl 25 gadus. Ivans Ļevočkins bija no kārtīgas sibīriešu ģimenes, kas paaudzēs tur dzīvo un netaisās šo vietu atstāt, bet Irma teikusi, ka noteikti brauks uz mājām, uz Latviju. Tad Ivans teicis: "Kur tu brauksi, tur es braukšu."
Uz jautājumu, vai tiešām tautību ļoti jūt, Irma SestDienai atbildēja: "Varu pateikt pilnīgi atklāti: nevajag iet kopā no dažādām tautībām, to vajag visiem ievērot, kas taisās šādi precēties. Ko es esmu pārdzīvojusi, to nevar izstāstīt, tas paliek sirdī, ne uz āru. Kaut patiešām viņš ir ļoti labs vīrs, tēvs, vispār labs cilvēks. Sveša tautība ir sveša, to neaprakstāmi jūt, vai tie ir Ziemassvētki vai Lieldienas, visas citas izdarības… Es taču biju 16 gadus augusi Latvijas laikā, un manī bija šis dzīvesveids iekšā, bet Ivanam piecos gados sākās padomju laiks. Viņš viss ir audzis tajā garā. Arī Anglijā latviešiem neiet diez kā ar tām anglietēm, kā man brālis rakstīja."
Tajā pašā SestDienas numurā rakstā Alkas pēc svešā etniski jaukto laulību problēmu apskatīja Jurģis Liepnieks, kurš secināja: "Neapstrīdams ir tikai viens – etniski jaukta laulība liecina par toleranci un gatavību pieņemt, respektēt, nevis atgrūst to, kas tā vai citādi ir atšķirīgs. Etniski jauktās attiecībās cilvēkam ir psiholoģiski vieglāk pieņemt, ka otrs nav tāds pats, nevis tāpēc, ka ir sliktāks, bet gan tāpēc, ka vienkārši savādāks. Monoetniskās laulībās lielāks pamats ir savukārt centieniem spriest un pārtaisīt pēc sava ģīmja un līdzības." Un: "Svarīgi, ka atšķirībā no ģimenes, kas jau pēc savas būtības ir tendēta būt monokulturāla, par ārlaulības sakariem var teikt gandrīz pretējo, to pamatā ir tieši atšķirīgā, dažādā meklējumi…"
Tātad, pirms stājies attiecībās, būtu vēlams saprast, ko tu no tām gaidi. Ja vēlies otru pārtaisīt, labāk precēt latvieti.
Pareizaisjautājums
jusis
Pareizaisvirsraksts