Pirms 30 gadiem mēs bijām jaunāki, apņēmīgāki un arī ne tik ļoti noslāņojušies kā šodien, gan prieki, gan bēdas šķita kopīgāki, kamēr tagad pat par vīnu nesanāks saruna, jo cenu starpība jau pārāk liela. Demokrātisko jeb vispārpieejamo vērtību nišā gan joprojām turas tāda vasaras vērtība kā saldējums. Pagaidām nav dzirdēts par no jūras dzelmē atrasta kuģa vraka izceltām kastēm ar Napoleona laika saldējumu, kas maksātu daudzus tūkstošus, kā tas ar šampanieti mēdz gadīties. Lieliem un maziem latvjiem saldējums ir vērtība kopš neatminamiem laikiem, vismaz kopš Aleksandra Čaka dzejoļa Saldējums tapšanas. "Saldējums,/ tavu vēsumu kairo kā ēters/ es esmu sajutis/ asāk/ par meitenes lūpām un bailēm,/ tu,/ manas dvēseles vecuma kalendārs,/ tevi mīlot, es mācījos mīlēt/ visu dzīvi un ilgas."
1994. gada 17. jūnija Dienas pielikums Stils ieskatījās Rīgas saldējuma piedāvājumā. Raksta persona Lupace atcerējās savu bērnību: "Toreiz viņa pazina (nez, vai tagad pazītu) krembrulē (15 kap., ar vafeli, šokolādes saldējums). O! Tie bija svētki, ja izdevās ieraudzīt kādu krembrulē tirgotāju. Plombīru (20 kap., krējuma saldējums) Lupace visbiežāk ēda kopā ar vecmāmiņu, jo vecmāmiņai šis saldējums garšoja labāk. Bet Eskimo (20 kap., šokolādes glazūrā, uz koka kātiņa) mazā Lupace cienīja gandrīz tikpat ļoti kā krembrulē. Vēl mazie svētki bija citronu saldējums Vēsma (8 kap.), atspirdzinošs un ūdeņains, tas bija skolēnu kārums, bet mammas to sauca par citronūdeni. Bija kāds saldējums, ko Lupace apbrīnoja un kāroja. Filmā Vecais Hotabičs bija epizode, kurā brīnumdaris uzbur veselu kaudzi ar saldējumiem. Lupace bija pārliecināta, ka tie ir šausmīgi garšīgi.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena otrdienas, 18. jūnija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €1.00