Vīrieši, kas nerunā par sievietēm un politiku, nav vīrieši – šādi Dienas Vīriešu kluba kārtējo sarunu 1995. gada 22. jūlija SestDienā pieteica Mārtiņš Ķibilds. Kā tas Latvijā bieži gadās, arī tobrīd bija priekšvēlēšanu laiks, tātad uz runām par politiku medijos attiecās dažādi ierobežojumi. Sarunai par sievietēm ierobežojumu nebija, un Ķibilds, piebildis, ka runāt par sievietēm nekad nav par vēlu, sēdās pie galda Andalūzijas sunī ar diviem sieviešu ekspertiem: režisoru Oļģertu Kroderu un Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centra direktoru Nilu Muižnieku. Ķibilds tobrīd bija vēl neprecējies, Muižnieks precējies, Kroders precējies četras reizes, tobrīd neprecējies un pats šajā sakarā piebildis: "Paldies Dievam."
Kas jums ir sievietes? – sarunu sāka Ķibilds.
"Oļģerts Kroders. Pirmā dzīves nepieciešamība.
Nils Muižnieks. Neizprotamas, mistiskas būtnes, kas māca vīriešus mīlēt.
O. K. Atceros, kā man gāja jaunībā, kad nezināju, no kura gala sievietei pieiet. Tāda stumšanās vien sanāca. Bet tagad, kad visa tā māksla apgūta… Cik tev gadu?
Mārtiņš Ķibilds. Maz. 21.
O. K. Tad jau septiņu gadu pieredzei jābūt.
N. M. Svarīgi atšķirt mīlēšanos no mīlēšanas.
O. K. Īsta mīlēšanās bez mīlēšanas tik un tā nesanāk. Citādi tīrā vielmaiņa vien ir… Manā jaunībā, kad čaļiem radās tā vēlēšanās, pret meitenēm, ar kurām gribēja mīlēties, bija tāda dīvaina pietāte, likās, ka tās nevar apķēzīt. Un tad čaļi sāka mīlēties ar padauzām, ar vecākām atraitnēm, bet mīlēšana palika pati par sevi. Lai gan pamazām jau tās lietas savienojas.
M. Ķ. Cik gados tu sevi atklāji?
O. K. 14.
N. M. Oi, man bija 18! Sākumā trāpījās diezgan reliģioza draudzene…"
Ķeroties pie precēšanās tēmas, Kroders atzinās, ka viņam visas precēšanās iznākušas diezgan stulbi: "Uznāk tāds dullais periods, kad apnīk vienam pašam dzīvot, un tad – kas pirmā trāpās…"
"N. M. Man apprecēties bija diezgan riskanti. Viņa dzīvoja Vācijā, es Amerikā, un mēs viens otru diezgan labi nepazinām. Draudzējāmies divus gadus, bet kopā bijām pavadījuši ne vairāk kā mēnesi. Tomēr sanāca ļoti laimīgi.
O. K. Sākumā visi tā saka, man visas četras laulības tādas likās. Nepiemēroti apstākļi – tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc šķiras. Ideālā variantā vīram un sievai jābūt katram pa istabai. (..) Vecos laikos, kad saprecināja vecāki, laulības bija stabilākas. Mīlestība pāriet, bet, ja laulības pamatā ir bezkaislīgs vecāku lēmums, jaunie ar laiku viens pie otra pierod, iznākums ir daudz stabilāks.
M. Ķ. Saka, ka laulība izirst tad, kad cilvēki viens otrā visu atklājuši.
O. K. Visu nemaz nevar atklāt.
M. Ķ. Kāpēc tad tev bija piecreiz jāprecas? Kaut kas nepatīk? Apnīk?
O. K. Acīmredzot tie ir gēni – mans tēvs bija diezgan lustīgs. Vienreiz viņš pārnāk mājās četros no rīta un saka: ministrijā bija kaut kas baigi svarīgs. Nākamajā dienā zvana telefons, mutere paceļ un klausās: te zvana no tādas un tādas hmm… iestādes, vakar pilsonis Roberts Kroders pie mums atsevišķā kabinetā atstāja savu pasi… Es vienlaikus varu mīlēt kādas trīs četras. Un, ja viena man pievēršas, tad ir normāli.
N. M. Un viena par otru nezina?
O. K. Viņas visu laiku mainās, tas ir nepārtraukts process.
N. M. Mana sieva saka, ka es viņu krāpjot nevis ar citām sievietēm, bet ar darbu. Manas dzīves kredo: mīlestība, darbs un mazliet mistikas. Tikai tās proporcijas sagājušas grīstē – pārāk daudz darba, pārāk maz laika mīlestībai, pavisam maz – mistikai.
M. Ķ. Es gan domāju – ja vīrietis nevar sadalīt savu mīlestību starp sievu un darbu, tad viņš sievu nemaz nemīl."
Protams, neiztika arī bez sarunas par sieviešu un vīriešu vienlīdzību.
"O. K. Sieviešu un vīriešu vienlīdzība – tās ir muļķības. Tas ir kā salaist kopā suni ar kaķi. Sievietei jau no dabas ir ieliktas viņas funkcijas. Ja viņa dzīvo ar to saskaņā, viss ir labi. (..) Lielākā daļa sabiedrisko darbinieču ir neglītenes, kas nav radušas savu piepildījumu kā sievietes, tāpēc ir nelaimīgas, žultainas. Sievietes dabiskais piepildījums ir mīlestība un bērni.
N. M. Tas ir stereotips, ka visas aktīvistes ir atraitnes vai šķirtenes. Visforšāk ir, ja sievietes dara gandrīz visu to pašu, ko vīrieši, un reizē patur savu sievišķību. Arī tas ir zināms varas moments pār vīriešiem, ko viņas var izmantot. Es nevaru ciest šito modi, ka sievietēm maksimāli jālīdzinās vīriešiem!"
Beigās saruna tomēr nonāca arī līdz politikai. Uz Ķibilda jautājumu, kāpēc tik maz sieviešu ir politikā, Kroders reaģēja: "To nu gan nevajag! Ja sievietes sāk organizēties, tad ir vakars. Tad viņas aizraujas ar vienpusēju, agresīvu cīņu pret vīriešiem."