"Esmu bijis un uz mūžīgiem laikiem palieku PSRS Augstākās padomes pēdējā sasaukuma deputāts. Mans Latvijas komunistiskās partijas centrālkomitejas pirmā sekretāra amats man nāks līdzi pat kapā. Tie ir gluži kā tituli, kas pieder karalim," Rubiks teica intervijas autorei Līgai Krapānei. Atzīmējusi Rubika pārliecības nesalaužamību, Krapāne turpināja: "Ne jau tādēļ, lai cildinātu Rubika nesalaužamo raksturu un gribasspēku, Diena devās uz cietumu. Nenoliedzami – šis cilvēks ir personība, un Latvijas PSR pēdējo gadu vēstures lappusēs būs lasāms viņa vārds. Tikai attieksme droši vien būs divējāda – dažs uzskatīs par grēku pat izrunāt šo vārdu, kādam citam tas būs varoņa simbols. Varbūt tieši šīs pretrunas dēļ ir vērts uzklausīt cilvēku, kura loģika šķiet tik nepieņemama. Iespējams, ka cēlā pārliecība par neuzvaramajām sociālisma idejām ir tikai maska vai arī trausla čaula, aiz kuras slēpjas pretrunu plosīts cilvēks. Bet varbūt tas ir partijas darba vecais rūdījums, kas pēc cietumā pavadīta gada Rubikam ļauj smaidīt tāpat kā 1991. gada 19. augustā, kad šis smaids šķita vienkārši nelietīgs."
Uz Krapānes jautājumu, vai pēc atgriešanās no cietuma viņš gribētu atkal iesaistīties politikā, Rubiks atbildēja, ka politiķis vārda visīstākajā nozīmē viņš nekad nav bijis, no šādas iespējas atteicies jau sešdesmito gadu vidū, kad LKP CK pirmais sekretārs Augusts Voss viņam piedāvājis braukt uz "diplomātisko akadēmiju". Būdams PSRS AP deputāts, LKP CK pirmais sekretārs, Rubiks it kā iegājis lielajā politikā, taču tas ilga tikai gadu un četrus mēnešus. Nākotnē Rubiks pieļāva iespēju darboties biznesā. Krapānei viņš apstiprināja, ka bijušajos kolēģos esot vīlies: "Piemēram, Gorbačovs. Es tiešām nebiju domājis, ka viņš tik vienkārši visu varēs aizmirst. Es vēl šodien nezinu, kādēļ, atgriežoties no Forosas, viņš saistīja mani ar Kadafi un Huseinu. Katrā ziņā viņš mani pietiekami labi pazina, lai tā neizrunātos."
Atklājis, ka par norisēm Latvijā viņš uzzina no radio un televīzijas, Rubiks izvērtēja tā brīža aktuālās norises valstī: "Sabiedrībā valda vilšanās, jo daudzi bija iedomājušies, ka neatkarību, ko solīja LTF un LNNK, būs viegli iegūt. Man šķiet, Latvija drīzāk nonāks striptīza un erotikas pasaulē, nevis Eiropas Kopienā. Eiropā mūs ar tādu nošmulētu muti nelaidīs. Lūgs to nomazgāt. Bet tas nozīmē, ka jāatsakās no radikālisma, jāpieņem demokrātiski likumi un jāievēro cilvēktiesības. Pilnīgi nepareiza ir lauku politika. Lauciniekiem vajadzēja paklausīt tam, ko teica Kauls, un izveidot AP savu frakciju. Tas, kas ir izdarīts ar laukiem, ir vienkārši ārprāts. Labākos zemes gabaliņus ir paņēmuši visi bijušie priekšnieki. Taču drīz sāksies otrais posms, kurā parādīsies pirmie bezdarbnieki un bezzemnieki, kuri ies par kalpiem pie lielajiem magnātiem. Būs noslēdzies vēstures posms, atkal veidosies proletariāts. Pašlaik Latvijā ir primitīvais pirmās pakāpes kapitālisms."
To pateicis, Rubiks apliecināja, ka nav atteicies no sociālistiskās izvēles sabiedrības attīstībā: "Jebkurš jaunais grauds izaug tad, kad vecais vairs neko nav spējīgs radīt. Mēs gribējām to izdarīt ātrāk. Tādēļ mūsu revolūcijas krahs vēl neko nenozīmē. Kas tad ir 70 gadi cilvēces vēsturē? Nekas."
Izstāstījis, ka arests viņam bijis liels pazemojums, lai gan viņš saņēmies un smaidījis, un ka kādu nedēļu cerējis, ka noticis pārpratums un viņš tiks ārā, Rubiks veltīja labus vārdus cietuma bibliotēkai, kā arī atklāja, ka cietumā sācis rakstīt dzejoļus, "jo tas ļauj daudz domāt. Pārsvarā tie ir izjūtu, noskaņu dzejoļi. Es tos kādreiz noteikti publicēšu."
Tā kā klāt ir Dzejas dienas, jānovēl Rubikam neatlaidību šā solījuma turēšanā, tagad jau dzejoļu grāmatas izdot ir daudz vieglāk nekā viņa sapņu valstī – sociālistiskajā LPSR. Kas attiecas uz viņa pārliecību, ka kreisajām idejām pieder nākotne, daļa taisnības Rubikam ir – proletariātu kādreizējā strādnieku Rīgā gan šodien neredz, bet vēlēšanās progresīvi kreisie izrādījās lielākie uzvarētāji.