Šķita jau, ka Ēvalds Valters būs mūžīgs. Savas simtās dzimšanas dienas svinībās 1994. gada 2. aprīlī viņš savā trīsvienībā (aktieris, strēlnieks, literāts) sveicējus uz Māmuļas skatuves pieņēma, gandrīz vai pusstundu stāvēdams kājās. Tomēr tā paša gada 26. septembrī Ēvalds Valters beidza savas šīs zemes gaitas, uzviļņodams daudzas atmiņas. 1994. gada 1. oktobra SestDienā (kad šai dabiskajai aiziešanai jau bija klājušās pāri citas traģiskas aiziešanas 28. septembrī notikušajā prāmja Estonia katastrofā), Valteram bija veltīti vairāki raksti, ieskaitot viņa paša atmiņas par Vecrīgu, kuras Valters bija sniedzis 1988. gada 21. janvārī žurnālistam Mārtiņam Zelmenim un LZA laboratorijas vadītājam Jānim Freimanim. (Jāņem vērā, ka Melngalvju nams un Rātsnams tolaik vēl nebija uzcelti no jauna.)
Saruna sākās ar Ēvalda Valtera apliecinājumu, ka viņš ir bijis Melngalvju namā: "Tas bija 1912. gadā. Tur bija tāda vīna firma G. P. Švābe. Es tajā iestājos ar’ kā ierēdnis. Tā man bieži tur nācās būt. Apakšējā stāvā bija firmas veikals. Augšā es nebiju, bet arī apakšā bija skaisti. Nams bija sevišķi skaists – skaists jau no ārpuses. Tā, ka gandrīz neviens acis, kad gāja garām, nevarēja novērst, kavējās pie katras detaļas. Katra kulturāla valsts tur par savu svētu pienākumu atjaunot daiļās celtnes. Ļoti liela kļūda bija arī Rātsnama neatjaunošana. Bija toreiz cilvēki, kas teica "vācu vēsture", "vācu iekarotāji. Bet latviešu rokas cēla, un tāpēc vien ir tiesības tās celtnes atjaunot. Viņas ir mūsu sviedriem radītas, un tādām viņām te ir jābūt. Es Rātslaukumu atceros tīri labi, viņš bija kaltiem akmeņiem.
Ēvalds Valters atcerējās arī kādu citu Rīgas zinātāju Arvedu Mihelsonu jeb Rutku Tēvu. "Viņam Vecrīga bija tik mīļa, ka viņš zināja gandrīz katru kaktu. Viņš bija par mani tikai kādi septiņi gadi vecāks. Viņš, staigādams pa Vecrīgu, apstājās gandrīz uz katra soļa. Un nebeidza jūsmot. Par Trim brāļiem, par Melngalvju namu. Par tām vietām viņš skaitījās zinātājs. Vēl viņš man stāstīja par Trokšņa ielu. Tur bijusi Rīgas robeža, pēdējās mājas. Kāpēc tā tika nosaukta par Trokšņa ielu? Kas gan tur par troksni – klusā ieliņā? Bet izrādās, ka tur bija koncentrētas visas lustīgās meitas. Tad tur pastāvīgi iznāca troksnis, kaušanās, iedzeršana un visi citi prieki. To Rutku Tēvs man pastāstīja Trokšņa ielā. Lärmstrasse. Iziet ārā uz Smilšu ielu."
Visu rakstu lasiet avīzes Diena otrdienas, 1. oktobra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €1.00