Viedoklis, ko vides organizācijas aktīvi pauž sabiedrībai, ka meža teritorijas Latvijā samazinās, ka meži tiek nepareizi apsaimniekoti, tiek izcirsti, tiek iznīcināta bioloģiskā daudzveidība utt. ir tendenciozs un populistisks. Jo nenoliedzami jebkurš normāls cilvēks, tajā skaitā arī jebkurš meža nozarē strādājošais ir par dabas vērtību un mežu saglabāšanu. Bet lai to realizētu meži, tāpat kā jebkurš cits resurss ir pareizi, ilgtspējīgi jāapsaimnieko. Un Latvijas mežkopjiem ir gan zināšanas, gan praktiskā pieredze un meži tiek ilgtspējīgi apsaimniekoti. Ja vēl pirms Otrā pasaules kara 26% no Latvijas teritorijas bija meži, tad šis rādītājs ir pieaudzis līdz 53%. Atšķirībā no daudzām postindustriālajām valstīm Latvijā pēdējo 100 gadu laikā mežs nav samazinājies, bet tieši otrādi – tā teritorija ir stipri pieaugusi. Turklāt tajos mīt daudzi desmiti aizsargājamu un bioloģiski vērtīgu augu un dzīvnieku sugu, un tas ir indikators tam, ka daudzas mežkopju paaudzes ir saimniekojušas, domājot par ilgtspēju, un daudzveidība mežos ir saglabāta līdz mūsdienām. Jāatzīmē, ka daļai aizsargājamo sugu populācijas ir ne vien samazinājušās, bet palielinājušās. Kā piemēru var minēt kaut to pašu mazo ērgli. Un ja jau sabiedrībai populistiski tiek “ieborēts”, ka viss ir slikti, tad rodas retorisks jautājums – ja jau meži Latvijā tiek apsaimniekoti tik nepareizi, bet citviet Eiropā pareizi, tad kādēļ Latvijas mežos ir saglabājusies šī sugu daudzveidība, bet tur kur “visu dara pareizi” nav?
Nenoliedzami, lai daba atkoptos Eiropas Savienības attīstītajās un biezi apdzīvotajās postindustriālajās valstīs, dabas aizsardzības intervence tiešām ir nepieciešama, bet mēs nedrīkstam līdzīgi nomērīt nepieciešamo rīcību Latvijai, jo te ir noticis pretējais. Turklāt normatīvais regulējums nosaka, un mežu apsaimniekotāji arī likumpaklausīgi to izpilda – nocirstais mežs tiek atjaunots kvalitatīvi un industriālos apmēros.
Tikmēr paralēli Latvijā pārspīlētu prasību dēļ ik gadu tiek sapūdēti tūkstošiem kubikmetru kvalitatīvas koksne vairākas tūkstošas hektāru meža, jo dažāda veida teritorijās ar saimnieciskās darbības ierobežojumiem (rezervātos, nacionālajos parkos, dažādos liegumos utt.) ir aizliegta galvenā cirte. Viena kvalitatīvas koksnes hektāra cena nosacīti ir 22 tūkstoši eiro. Šī koksne vienkārši un bez jebkāda labuma un noderīguma aiziet nebūtībā, turklāt pūstot rada tūkstošiem tonnu CO2 izmešu, ko nekādi nevar nodēvēt par videi un klimatam draudzīgu rīcību. Ik gadu valsts varētu saņemt papildu līdzekļus vairāku desmitu miljonu eiro apmērā, ja vien nebūtu šīs pārmērīgās un vienlaikus bezjēdzīgās prasības.
Bet kādēļ neviens nerunā par to, kādu ietekmi šī pārspīlētā liegumu veidošana atstāj uz tautsaimniecību, nozaru attīstību, reģionu attīstību un labklājību, un beigu beigās arī uz valsts budžetu. Jo tieši tautsaimniecība, ražošana un darba vietas ir tās, kas nodokļu veidā pilda valsts budžetu, kas nodrošina problēmu risinājumu par ko mēs ik dienas dzirdam un lasām mēdijos - skolotāju algu palielināšana, valsts aizsardzības un veselības aprūpes budžets u.c. Kā burtiski tikko teicis Latvijas Republikas finanšu ministrs Arvils Ašeradens, nākamā gada valsts budžets tiks iesniegts Eiropas Komisijā ar 2,999% deficītu. Viņš skaidroja, ka, ņemot vērā nopietnos izaicinājumus drošības jomā, tika pieņemts lēmums veidot “ļoti nospriegotu” budžetu.
Arī turpmāko gadu situācija budžetā esot izaicinoša un “jācer uz to labāko, taču ir jābūt gataviem arī sliktākajam scenārijam”. Cerība ir laba lieta, bet varbūt tomēr arī valstiski jāsāk no runām pāriet pie darbiem, mazinot dažādu aprobežojumu un birokrātijas slogu, un kā nulle LBTU notikušajā konferencē “Latvijas reģionu pārticība un ilgtermiņa attīstība” vēršoties pie lēmumpieņēmējiem uzsvēra vairāki runātāji “ļaujiet mums strādāt".
Un arī es visā šajā kontekstā tad nu vēlos pajautāt, vai mēs maz “ļoti nospriegotā budžeta” apstākļos varam atļauties tik bezatbildīgu rīcību kā resursu sapūdēšanu, kas vienlaikus arī nerisina nevienu vides jautājumu? Varbūt tomēr šos resursus izmantojot racionāli, tie varētu dot pienesumu, radīt pievienoto vērtību, beigu beigās sniedzot ieguldījumu ne vien valsts budžetā, bet arī reģionu attīstībā. Par reģionu attīstību tiek runāts daudz, bet tos var attīstīt nevis ar runām, bet darbiem – reģionos attīstot ražošanu, darba vietas, sakārtotu vidi, infrastruktūru. Tad arī lauki neizmirs. Ir jāmaina pieeja, jāatvieglo pārspīlētie aizliegumi un, protams, ka jāsamazina pārspīlētā birokrātija un kontrole.
Ja nebūtu birokrātiskā sloga, tad varētu ātrāk rīkoties katastrofālajā situācijā, kāda Latvijā izveidojusies ar egļu astoņzobu mizgrauzi, kas burtiski masveidā savairojies aizsargājamās dabas teritorijās, no tiem radot ekspansiju saimnieciskajos mežos. Atkal var retoriski vaicāt – vai nopostītās, nokaltušas mežaudzes veicinās bioloģisko daudzveidību un ogļskābās gāzes piesaisti. Droši vien efekts būs pretējs… Līdz šim situācija tikusi risināta, ik gadus veidojot speciālu Valsts Meža dienesta rīkojumu mizgraužu postījumu ierobežošanai. Tagad nepieciešamās rīcības mizgraužu postījumu ierobežošanai visbeidzot ir iekļautas Zemkopības ministrijas piedāvātajos noteikumu izmaiņu priekšlikumos.
Aicinu domāt racionāli, sabalansējot tautsaimniecības attīstību ar dabas aizsardzību. Jo Latvijas attīstību un pārticību var nodrošināt attīstot ražošanu reģionos, saprātīgi apsaimniekojot Latvijas nozīmīgāko resursu – Mežus, tāpēc arī atbalstu Zemkopības ministrijas sagatavoto regulējumu – tas ir ilgtspējīgs risinājums, lai samazinātu ne vien birokrātiju, bet sekmētu nozares un Latvijas reģionu attīstību, vienlaikus saudzējot vidi.