Protesti un revolūcijas
Izmisušais augļu tirgotājs mira 4. janvārī, un tikai desmit dienas vēlāk Tunisijas diktators Zīna el Abidīns Bin Alī pēc 23 gadu ilgas valdīšanas tika gāzts. ''Protesti ātri kļuva par revolūcijām. Ēģiptē, Bahreinā, Jemenā, Lībijā un Sīrijā diktatoru valdības, kas daudzcietušajiem iedzīvotājiem bija jau kļuvušas par neapstrīdamu dzīves sastāvdaļu, nu izskatījās kā trauslas čaulas,'' raksta The Guardian Tuvo Austrumu korespondents Martins Čulovs. Buazizi stāsts par astoņu cilvēku ģimenes pabarošanu, pelnot nepilnus trīs dolārus dienā, rezonēja ar arābu valstu iedzīvotājiem visā reģionā.
Cilvēki devās ielās, kliedzot: ''Mēs gribam maizi!''
Tunisija kopš Arābu pavasara, kā norāda Reuters, regulāri rīko godīgas un demokrātiskas vēlēšanas un ir savā ziņā uzskatāma par veiksmes stāstu. Tomēr, kā ziņo Al Jazeera, gan iekšējās ekonomikas problēmas, gan nemieri kaimiņvalstīs ir iedzīvotājus atstājuši ar vilšanās sajūtu.
Arī citviet jau pirmajos gados bija redzams, ka arābu valstu iedzīvotāju cerētais var palikt nepiepildīts. Ēģipte trīs gadu laikā piedzīvoja divas revolūcijas. 2011. gada februārī atkāpās ilggadējais diktators Hosnī Mubaraks, bet 2013. gadā apvērsumā gāza pirms gada demokrātiski ievēlēto prezidentu Muhammedu Mursi. Tagad valdošais prezidents Abdelfatāhs es Sisī tiek vainots cilvēktiesību pārkāpumos. Lībija, kur 2011. gadā gāza gandrīz 42 gadus valdījušo pulkvedi Muammaru Kadāfi, iestiga dziļā haosā, un iekšzemes konflikts pēc pagājušā gada ir kļuvis par vairāku valstu, tajā skaitā Krievijas un Turcijas, spēkošanās arēnu.
Savukārt Sīrijā sākās asiņains pilsoņkarš, kurš nav beidzies pilnībā vēl 2020. gadā, un radās auglīga platforma teroristiskās organizācijas Islāma valsts uzplaukumam.
Jemenā, kurā aizvadītajos gados spēkojās Irānas atbalstītie kaujinieki pret Saūda Arābijas atbalstīto valdību, turpinās vardarbīgi konflikti un militāras sadursmes.
Dzīvo sliktāk
The Guardian kopā ar YouGov veiktā aptauja liecina – lai gan cilvēki vairumā arābu valstu nenožēlo protestus, izmisums un bezspēcība, kas bija motivators plašajiem nemieriem, nav pametusi reģionā dzīvojošos.
Krasi atšķirīga aina ir vērojama valstīs, kur protestu kustības noveda pie pilsoņkariem. Jemenā, kā liecina dati, protestus nožēlo 74%, Sīrijā – 73%, bet Lībijā – 64%. Tāpat arī šajās valstīs ar nomācošu pārsvaru valda uzskats, ka dzīve ir pasliktinājusies. Arī valstīs, kur iedzīvotāji nenožēlo nemierus, vairums uzskata, ka situācija nav mainījusies vai ir pasliktinājusies.
Visā reģionā ir konstatēts viedoklis, ka pēc protestiem ir pieaugusi nevienlīdzība starp sabiedrības slāņiem. Kara plosītajā Sīrijā tā uzskata 92%.
Tunisijā tikai 27% uzskata, ka dzīvo labāk. ''Viņš mūs iedzina iznīcībā,'' sacījusi kāda Tunisijas iedzīvotāja, komentējot mocekļa nāvē mirušo augļu tirgotāju. ''Uzvārds Buazizi ir kļuvis par lamuvārdu,'' medijiem sacījis kāds Buazizi radinieks. Tomēr vairāk nekā 85% atzīst, ka valstī ir lielāka brīvība, un puse piekrīt, ka ir mazākas iespējas tikt pakļautam nelikumīgam arestam.
Al Jazeera raksta, ka Arābu pavasara atbalsis aizvien var dzirdēt. Pēdējos gados līdzīgi protesti notikuši arī Sudānā, Alžīrijā un Libānā.