Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +5 °C
Viegls lietus
Otrdiena, 26. novembris
Sebastians, Konrāds

Dzelzs aizkara krišana

Latvieši, kuri pirms 20 gadiem paši savām acīm redzēja, kā tiek sagrauts Berlīnes mūris, kas pasauli bija sadalījis divās daļās, visi kā viens bija pārliecināti — ja kritīs mūris, Latvija atgūs neatkarību. Tā arī bija

Nostājoties Berlīnē vietā, kur kādreiz atradās 3,60 metru augstais betona mūris, joprojām pārņem sirreālas sajūtas. Vienā pusē mājas, parki, kafejnīcas, berlīnieši un viņu viesi, otrā pusē — tas pats. Tomēr 28 gadus — no 1961. līdz 1989.gadam — mūris ne tikai Berlīni un Vāciju, bet faktiski visu pasauli sadalīja divās daļās — demokrātiskajos Rietumos un komunistiskajos Austrumos. Dzelzs aizkars bija reāls, un tas bija tur — Berlīnē.

Berlīnes mūra krišanas divdesmitgade ir lieli svētki arī mums, latviešiem. "Baltijas valstu nacionālās kustības, kas vērsās pret totalitāro okupācijas režīmu, bija viens no Berlīnes mūra krišanas cēloņiem. To nevajadzētu aizmirst. Savukārt Berlīnes mūra krišana paātrināja Baltijas valstu neatkarības atgūšanu," uzsver Eiropas Kopienu Tiesas tiesnesis Egils Levits, kurš 1989.gadā strādāja Vācijas un Austrumeiropas pētniecības institūtā.

Mūri cēla, lai apturētu bēgļus

Pēc kara, kad PSRS un rietumvalstu sabiedroto spēki sadalīja Vāciju divās okupācijas zonās, 1949.gadā nodibinot Vācijas Federatīvo Republiku (VFR) un Vācijas Demokrātisko Republiku (VDR), ļoti ātri kļuva skaidrs, ka ir vajadzīga stingri apsargāta robeža. Tā kā robeža bija viegli šķērsojama vairākās vietās, Berlīne bija gluži kā magnēts visiem, kas bēga no padomju lielvaras.

1952.gada aprīlī, kad Austrumvācijas komunistiskā režīma līderi tikās ar Padomju Savienības līderi Josifu Staļinu Maskavā, toreizējais PSRS ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs izteicis priekšlikumu "apstādināt rietumu aģentu brīvu kustību" uz VDR. Staļins piebildis, ka robežai starp VDR un VFR vajadzētu būt "nevis vienkāršai, bet bīstamai…Vācieši sargās drošību ar savām dzīvībām". Pēc šīs tikšanās tika pieņemti jauni pārvietošanās kontroles un pasu likumi, kas būtiski ierobežoja, tomēr neapstādināja bēgļu plūsmu uz Rietumiem. Berlīne bija kā nāves cilpa, caur kuru Austrumu bloka iedzīvotāji varēja mēģināt izbēgt. Pēc aptuveniem aprēķiniem, līdz 1961.gadam Austrumvāciju pameta 3,5 miljoni cilvēku.

Lai apstādinātu bēgļus, bija nepieciešama būtībā nepārvarama robeža. Vēl 1961.gada jūnijā toreizējais VDR līderis Valters Ulbrihts starptautiskā konferencē teica, ka "nevienam nav nolūka celt mūri". Taču jau 1961.gada 13.augustā robeža tika slēgta. Pēc E.Levita stāstītā, tika ierīkots dzeloņstiepļu žogs, uzstādīts betona mūris, noteikta aizliegtā zona. Jau mūra celtniecības laikā to apsargāja karavīri, kas draudēja nošaut ikvienu, kas tuvotos. Mājas, kas atradās starp mūri un drošības zonu, iedzīvotājiem bija jāpamet, un tās tika izsludinātas par teritoriju, kurā neviens nedrīkst spert kāju. Vēlāk robežu tehniski uzlaboja — uzstādīja šaušanas mašīnas, kas, reģistrējot kustību, automātiski sāka šaut. Tauta to nosauca par Nāves joslu.

lielākais cietums

"Daudziem cilvēkiem Austrumu blokā, arī Latvijā, kuri, par spīti ideoloģiskajam spiedienam, bija saglabājuši neatkarīgu domāšanu, mūris gan tiešā, gan pārnestā nozīmē nozīmēja ieslēgtību visaptverošā, totalitārā režīmā, nogriešanu no attīstības modernajā Rietumu pasaulē," stāsta

E.Levits. "Savukārt komunistiskā režīma piekritējiem mūris bija nepieciešams norobežojums no brīvas, demokrātiskas sabiedrības, lai varētu uzturēt savu represīvo totalitāro režīmu. Tā oficiālais nosaukums Austrumvācijā bija "antiimperiālistiskais aizsardzības valnis"."

Bruno Rubess, kurš 1972.gadā tika iecelts par Volkswagen pārstāvniecības Kanādā prezidentu, atminas, ka 1976.gadā vedis Kanādas labākos autopārdevējus ekskursijā uz Volkswagen ražotni Volfsburgā, kas atradās netālu no austrumu robežas: "Saviem kolēģiem teicu — es jums parādīšu pasaulē lielāko cietumu, un aizvedu paskatīties mūri, kas norobežoja Austrumu un Rietumu Vāciju. Teicu — tā ir cietuma siena, kas ved līdz pat Vladivostokai. Kā latviešu leģionārs, kurš kādu laiku pabijis arī karagūstekņu nometnē, biju daudz dažādu sienu redzējis, bet šādu mūri arī es pats redzēju pirmo reizi."

"Pārvarēt mūri, par spīti mazajām izredzēm, bija daudzu austrumvāciešu ilgas. Mūra pastāvēšanas laikā Austrumvācijā par mēģinājumu pārvarēt mūri tika notiesāti apmēram 75 000 cilvēku. Oficiālajā valodā — notiesāti par "bēgšanu no republikas"," stāsta E.Levits. "70.gados Rietumvācija daudzus šos cilvēkus esot sākusi izpirkt no cietuma, par katru samaksājot 40 000—100 000 marku. Tādā veidā Austrumvācija ar šo savdabīgo cilvēku tirdzniecību pelnīja valūtu."

Gatavojoties mūra krišanas divdesmitgadei, Vācijā ir mēģināts saskaitīt, cik cilvēkiem izdevies sekmīgi pārbēgt mūra otrajā pusē. Saskaitīti 5057, no tiem 574 bijuši karavīri, kuri izmantojuši situāciju, lai pārbēgtu. Taču nav skaidri zināms, cik daudz cilvēku gāja bojā, mēģinādami pārvarēt robežu. Checkpoint Charlie muzejs, kas vāc materiālus un veido izstādes par Berlīnes mūri, uzskata — aptuveni 200. Salīdzinošās vēstures pētniecības centrs Potsdamā ir pārliecināts par 136 nāves gadījumiem. Oficiāli reģistrēti 98. Pēdējais bēglis pāri mūrim Berlīnē tika nošauts 1989.gada martā, dažus mēnešus pirms mūra krišanas. E.Levits stāsta, ka pēc Vācijas apvienošanās vairāki atbildīgi Austrumvācijas augstākie vadītāji tika notiesāti par to, ka devuši pavēli šaut uz bēgošajiem. Notiesāti arī vairāki robežsargi šāvēji. Šo spriedumu apstiprinājusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa.

Robeža bija stingri slēgta tikai Austrumu bloka iedzīvotājiem. No Rietumiem šķērsot robežu varēja diezgan vienkārši, atceras žurnālists Dainis Mjartāns, kurš 80.gadu otrā pusē studēja Berlīnes Universitātes Komunikācijas zinātņu institūtā. "Ne bieži, bet reizi mēnesī, divos es devos paskatīties, kas notiek Berlīnes otrā pusē," stāsta D.Mjartāns. "Kāda bija sajūta? Pilnīgi sirreālistiska. Cilvēki ar mani nerunāja. Vairākas reizes mēģināju nodibināt kontaktus, bet man neviens neatbildēja. Pēc apģērba redzēja, ka ārzemnieks, un nerunāja. Austrumvācieši bija ideoloģiski apstrādāti un iebaidīti."

Mēs gribam ārā!

Kamēr reformas Padomju Savienībā 80.gados jau sāka pāraugt revolūcijā, komunistiskais režīms Austrumvācijā, kura priekšgalā atradās Ērihs Honekers, palika pilnīgi sastindzis, stāsta E.Levits. Tomēr kopš 1989.gada sākuma — arī Baltijas tautu nacionālo kustību panākumu iespaidā — Austrumvācijā tautas spiediens uz režīmu pieauga.

Sākotnēji tūkstošiem austrumvāciešu meklēja iespēju emigrēt. 1989.gada 23.augustā Ungārija atvēra robežu ar Austriju, un septembrī vairāk nekā 13 000 austrumvāciešu caur Ungāriju aizbēga uz Austriju un Rietumvāciju. Rietumvācijā skolās, sporta zālēs un citās vietās tika izveidotas bēgļu nometnes, kurās tika uzņemti, reģistrēti un aprūpēti tūkstošiem cilvēku. Kad ungāri mēģināja apturēt bēgļu plūsmu un piespieda daudzus austrumvāciešus no robežpārejas punktiem atgriezties Budapeštā, viņi ieradās VFR vēstniecībā un atteicās atgriezties Austrumvācijā. Līdzīgi incidenti notika Čehoslovākijā. Austrumvācijas valdība formāli atļāva pamest valsti, taču paredzēja, ka bēgļi izmantos vilcienu, kas ved caur Austrumvāciju. Ar to arī sākās masu demonstrācijas, un cilvēki izgāja ielās ar plakātiem "Mēs gribam ārā!".

Pēc E.Levita stāstītā, 1989.gada rudenī galvenokārt baznīcai tuvi grupējumi sāka pieprasīt reformas Austrumvācijā pēc Padomju Savienības un Baltijas valstu parauga. Oktobrī Leipcigā notika vairākas masu demonstrācijas, kurās tika prasītas brīvas vēlēšanas. "Gan valdošais komunistu režīms, gan tauta saprata, ka šoreiz politiskajā drudzī eksistējošā "draudzīgā" Padomju Savienība režīmu vairs neglābs. Lai arī režīma drošības spēki bija jau diskrēti sagatavojušies asiņainai demonstrantu izklīdināšanai, tomēr pavēle netika dota," stāsta E.Levits. "Režīms sāka grīļoties. Sapratuši, ka pilnīgi bez kompromisiem iztikt nevarēs, Austrumvācijas valdošās Komunistu partijas politbiroja locekļu vairākums 18.oktobrī gāza stūrgalvīgo Honekeru un viņa vietā iecēla Egonu Krencu, kurš mēģināja uz tautas izaicinājumu reaģēt elastīgāk." Tomēr protesta pasākumi turpinājās, un 4.novembrī tie sasniedza kulmināciju — Aleksandra laukumā Austrumberlīnē bija sapulcējies aptuveni miljons cilvēku.

9.novembra misēklis

E.Krenca ideja bija ļaut tautai "nolaist tvaiku", dodot iespēju aizbraukt pašiem neapmierinātākajiem, stāsta E.Levits. 9.novembra pēcpusdienā politbirojs pieņēma lēmumu dot plašākas iespējas atstāt Austrumvāciju legālā ceļā. Bija paredzēts, ka bēgļi varēs šķērsot robežu tieši robežpārejas punktos Vācijā, arī Berlīnē. "Šo lēmumu tā paša 9.novembra vakarā politbiroja loceklim Ginteram Šabovskim, kurš pats sēdē nebija piedalījies, vajadzēja izskaidrot preses konferencē," stāsta E.Levits. "Lēmums tomēr nebija formulēts galīgi, par detaļām vēl bija domstarpības. Krencs Šabovskim ceļā uz preses konferenci bija iedevis tikai ar roku rakstītu zīmīti, kurā lēmums aprakstīts vispārējos vilcienos." Jaunajai kārtībai it kā vajadzēja stāties spēkā 1989.gada 17.novembrī, par to gan G.Šabovskis nebija informēts. Tādēļ preses konferencē viņš vispirms izklāstīja, ka politbirojs nupat pieņēmis lēmumu atļaut Austrumvācijas pilsoņiem izbraukt no valsts un, atbildot uz jautājumu, kad šis lēmums stāsies spēkā, apjucis nomurmināja: "Tūlīt."

"Zibens ātrumā Berlīnē — arī rietumvācu radio un televīzijā — izplatījās ziņa, ka politbirojs atvēris robežu," stāsta E.Levits. "Jau pēc stundas pie robežpārejas punktiem pulcējās tūkstošiem cilvēku un uztraukti skaidroja dežurējošajiem robežsargiem, ka politbirojs nupat pieņēmis lēmumu atvērt robežu. Apjukušie robežsargi, redzot šo ziņu rietumvācu televīzijā (austrumvācu televīzija par to vēl neko neziņoja), sāka laist cilvēkus pāri. Sākumā viņi vēl kontrolēja pases, bet, pūlim pieaugot, atmeta ar roku. Robežkontroles punkti drīz vairs visus nevarēja izlaist cauri, un cilvēku tūkstoši sāka vienkārši rāpties mūrim pāri uz Rietumberlīni."

Liktenīgā diena

"Mēs bijām trīs latviešu studenti, visi beiguši Minsteres Latviešu ģimnāziju un studējām Rietumberlīnes Universitātē katrs savā fakultātē. Tajā liktenīgajā dienā mēs visi steidzāmies pie mūra," stāsta D.Mjartāns un pieļauj, ka 9.novembrī, ko vācieši sauc par liktenīgo dienu, viņš ar saviem draugiem Raineru un Anitu bija vienīgie latvieši, kas piedzīvoja Berlīnes mūra sabrukuma sākumu. "Uzzinājām, ka Bornholmas ielā it kā esot atvērts mūris. Lecām metro — pulkstenis jau bija ap desmitiem vakarā — un laidām uz Bornholmas ielu. Tiešām pavērās vārti, un ap pulksten vienpadsmitiem cilvēku masas vēlās pāri robežai. Cilvēki nāca un nāca. Pārgāja pāris metru pāri robežai, varēja redzēt, ka viņi apstājās un samulsuši skatījās pāri. Bija grūti aptvert viņu pārdzīvojumus, jo, dzīvojot Austrumvācijā, viņi varēja dzirdēt Rietumvācijas radio, skatīties Rietumvācijas TV, dzīvot visam līdzi, bet nekā no tā nevarēja piedzīvot. Un pēkšņi — iespēja nokļūt otrpus mūrim. Cilvēki skūpstījās, lēkāja, dažiem pat bija šampanietis līdzi. Vēlāk lasīju, ka starp pusdivpadsmitiem un vieniem robežu pārgāja aptuveni 20 tūkstošu cilvēku. Mēs tajā vakarā izlēmām aiziet paskatīties, kas notiek Austrumberlīnē. Izspraucāmies garām robežsargiem un nokļuvām Austrumberlīnē, kur aizgājām līdz Aleksandra laukumam. Redzējām, ka daudzi cilvēki vienkārši guļ — viņi nebija dzirdējuši par lēmumu atvērt robežu. Laukums bija tukšs, un devāmies atpakaļ, lai kopā ar austrumvāciešiem dotos uz Rietumberlīnes pusi.

Kad ar visu pūli stūmāmies uz galveno Berlīnes ielu, tur notika neticamas lietas — bija sanākuši austrumberlīnieši, rietumberlīnieši ar šampanieša pudelēm. Bija tāda sajūta, ka trīs Jaungadi iekrituši vienā dienā. Tas bija kaut kas! Vienkārši neticami!"

Pēc E.Levita stāstītā, mūra atvēršanu

9.novembra vēlā vakarā daudzi bija "nogulējuši". 10.novembra rītā par to uzzināja visi 16 miljoni austrumvāciešu, un ļoti daudzi no viņiem tūlīt pat devās ceļā. "Tajā dienā miljoniem cilvēku pārgāja robežu uz Rietumvāciju vai Rietumberlīni," atminas E.Levits. "Tikko vakarā redzēju televīzijā, ka robeža ir atvērta, sapratu, ka šajā vēsturiskajā brīdī jābūt tur klāt. Nākamajā rītā agri braucot pa autostrādi uz Berlīni, biju gandrīz viens — toties autostrādes pretējā josla, kas veda no Austrumvācijas uz Rietumvāciju, 200 km garumā no vienas vietas pilna ar austrumvācu trabantiem (mini automašīnām) — cilvēki devās prom no valsts. No rīta Berlīnē bija neaprakstāma aina: simtiem tūkstošu cilvēku, austrumberlīnieši un rietumberlīnieši, sēdēja uz mūra, kala to ar kaltiem un āmuriem. Jau vakarpusē mūris bija caurumots kā Šveices siers. Cilvēki dziedāja, dejoja, apskāvās. Rietumberlīnes krogi bija atvērti un deva alu par brīvu. Austrumberlīnieši jutās, kā pēkšņi atbrīvoti no cietuma. Rietumberlīnieši saprata, ka Vācijas dalīšana ir beigusies. Redzēju, kā bijušais kanclers Villijs Brants pie Šēnebergas rātsnama cilvēku tūkstošu priekšā teica slavenos vārdus: "Tagad saaug kopā tas, kam jāsader kopā."

Ļāvos šim pacilātības mirklim, nojaušot, ka mūra krišana Berlīnē nozīmē visa Austrumu bloka totalitārā režīma — arī tobrīd vēl okupētajā Latvijā — sabrukumu. Arī es izkalu sev gabaliņu mūra par piemiņu no šīs dienas. Cilvēkiem bija kopēja sajūta, ka totalitārajai komunistiskajai sistēmai vairs nav nedz gribas, nedz spēka pagriezt vēstures ratu atpakaļ. Ka režīms ir uzvarēts. Ka tagad sāks valdīt brīvība."

pakāpeniskā nojaukšana

Dainis Mjartāns gan atceras, ka ne uzreiz pēc 9.novembra Austrumvācijas valdība pieļāva mūra demontēšanu. Tūkstošiem rietumberlīniešu pulcējušies uz mūra pie Brandenburgas vārtiem, pieprasot nojaukt mūri. "Mēs tur pavadījām vairākus vakarus un kādā dienā arī uzrāpāmies uz mūra," stāsta D.Mjartāns. "Mums toreiz šķita svarīgi tur būt, jo Berlīnes mūra krišana nozīmē Latvijas neatkarību. Simboliski šī vieta bija Eiropas dalīšanas vieta. Es stāvēju starp cilvēkiem, kuri aicināja Austrumvācijas karavīrus pievienoties un stāvēt uz mūra. Karavīru bija ļoti daudz, plecu pie pleca. Bet mēs sēdējām, izkliedzām dažādus saukļus, bija jaunieši, kuri bija paņēmuši līdzi āmurus un dauzīja mūri. Mums likās, ka Austrumvācijas politiskā spice cerēja, ka ļaudis būs paskatījušies rietumpuses veikalu izkārtnes, saņems Rietumvācijas apsveikumu katram austrumvācietim — 100 marku —, nopirks banānus, bet dzīvot un strādāt viņiem vajadzēs aiz mūra. Mēs sapratām — kamēr nekritīs vadība, nekas nemainīsies.

Kādā trešajā dienā pie mūra piebrauca mašīnas un tika pavēlēts, lai cilvēki kāpj nost no mūra, tā ir VDR teritorija. Mūs brīdināja — ja mēs nerāpsimies no mūra lejā, tiks lietots spēks, bet mēs tikai smējāmies. Tad uz mums sāka šaut ar ūdensmetējiem. Tik inteliģenti viņi bija, ka šāva gaisā, un ūdens mums nāca virsū no augšas. Ja ūdens strūklas būtu tēmētas tieši virsū, baidos, to spēks nogāztu cilvēkus, daudzi lēktu un būtu guvuši smagas traumas."

BRĪVĪBU BALTIJAI

Šogad vairākos Vācijas laikrakstos, aprakstot Berlīnes mūra krišanas notikumus, tika publicēta fotogrāfija, kurā uz mūra redzami jaunieši ar sarkanbaltsarkanu karogu. Apakšā uzraksts — Freedom for the Baltic States. Par šiem un līdzīgiem saukļiem uz mūra sienas laikā no 1987. līdz 1989.gadam bija gādājis tagadējais Latvijas vēstnieks Īrijā Pēteris Elferts, kurš toreiz strādāja Minsteres Latviešu ģimnāzijā un kopā ar citiem latviešu jauniešiem nakts aizsegā zīmēja politiskos grafiti uz mūra sienas. "Tā bija daļa no mūsu nevardarbīgās pretošanās kustības," paskaidro P.Elferts. "Saukļi bija dažādi — atsaukt Ribentropa—Molotova paktu, dot brīvību Baltijas valstīm. Iepriekš noskatītā vietā — pie Brandenburgas vārtiem, Potsdamas laukumā — tos zīmējām. Gribējās, lai tie ir mākslinieciski skaisti, piemēram, vienā bija redzama roka ar sirpi un āmuru, kas apkampj Baltijas valstis."

Kad Austrumvācijas valdība pieņēma lēmumu atvērt jaunu robežpārejas punktus, pirmā vieta, kur 12.novembrī buldozers izlauza mūri, bija pie Potsdamas laukuma tieši tajā vietā, kur P.Elferts ar draugiem bija uzrakstījis prasību anulēt Ribentropa—Molotova paktu un kur bija uzzīmēts sirpis ar āmuru un kāškrusts. "Pirmo izplēsa mūra daļu ar sirpi un āmuru, un tas bija ļoti nozīmīgs brīdis," atceras Latviešu kopības Vācijā valdes priekšsēdis Nils Ebdens. "Eiforija bija milzīga — rietumberlīnieši solidarizējās ar austrumberlīniešiem un bija laimīgi par viņu iegūto brīvību."

N.Ebdens apstaigājis mūri novembra beigās un redzējis, ka teju visās vietās cilvēki ar āmuriem, kaltiem un veseriem mēģināja atsist kādu mūra gabalu. Daži pat bija sākuši ar tiem gluži kā ar suvenīriem tirgoties. "Mēs vēl atradām vietas, kur bija rakstīts "Latviju latviešiem" un "Freedom for Baltic States"," atceras N.Ebdens.

Bruno Rubess ar kundzi Birutu 1989.gada 28.decembrī bija devušies uz Berlīni, lai paši savām acīm redzētu, kā tiek demontēts mūris. "Mēs toreiz gatavojāmies braukt uz Toronto, un es sievai teicu — mēs jau nu mūra gabalu uz Kanādu līdzi neņemsim," atceras B.Rubess. "Bet, kad mēs piegājām pie mūra, mana dārgā sieviņa no rokassomiņas izvilka mazu kaltiņu ar plastmasas rokturīti un mēģināja kādu gabaliņu nodrupināt. Kad kāds bavārietis, kurš tur darbojās ar veseri, to ieraudzīja, skaļi un sirsnīgi smējās! Sieviņa teica — man laikam nepareizi rīki. Bavārietis kā lika ar veseri, tā vesels gabals mūra bija lejā."

Berlīnes mūra nojaukšana turpinājās līdz pat 1990.gada vidum. Kad to demontēja, jau bija skaidrs, ka ir sperts solis pretim Vācijas atkalapvienošanai, kas formāli beidzās 1990.gada 3.oktobrī.

Simbolisks pagrieziena punkts

"Šī gandrīz neasiņainā revolūcija līdz 1991.gada beigām aizslaucīja totalitāro komunistisko sistēmu kopā ar trim valstīm (Austrumvācija, Dienvidslāvija, PSRS). 27 valstīs, tajā skaitā 20 valstīs, kas tika izveidotas no jauna vai atjaunotas (trīs Baltijas valstis), tā noveda pie vairāk vai mazāk demokrātiskas sistēmas. Dažās arī pie autoritāru vai pusautoritāru diktatūru izveidošanās," rezumē E.Levits. "Kā pēc katras revolūcijas sekoja politiskie un emocionālie atplūdi, vilšanās. Arī austrumvācieši šodien ne tuvu nav apmierināti ar savu situāciju apvienotajā Vācijā. Latviešu nācija pašreiz pārcieš dziļu politisko un ekonomisko krīzi, daudzi ir vīlušies savā neatkarīgajā valstī. Taču 1989.—1991.gada Austrumeiropas revolūcija — un Berlīnes mūra krišana pirms 20 gadiem ir redzams un simbolisks tās pagrieziena punkts — neapšaubāmi ir liels solis progresa virzienā šo tautu un visas pasaules vēsturē. Jo pat vissliktākā demokrātija ir pārāka par vislabāko diktatūru."

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

UZZINI VAIRĀK


Ja ir vēlme apmeklēt vairāk nekā tūkstoš Berlīnes mūra fragmentu, kas vēl saglabājušies, to iespējams izdarīt šajā interneta vietnē!

Plaša informācija par Berlīnes mūri atrodama šeit!

MIRUŠI PIE BERLĪNES MŪRA


Žurnālisti Verners Filmers un Heriberts Švāns bija pirmie korespondenti, kuriem 1990.gada decembrī kļuva pieejami militāro arhīvu dokumenti. Tos viņi padarījuši pieejamus grāmatā Opfer der Mauer (Mūra upuri) un no tiem secinājuši, ka pie Berlīnes mūra, mēģinot šķērsot robežu, gājuši bojā 216 cilvēki

Berlīnes prokuratūra savākusi informāciju par 169 nāves gadījumiem

Checkpoint Charlie muzejs 2004.gada 13.augusta preses konferencē ziņoja par 1065 nāves gadījumiem, bēgļiem mēģinot šķērsot robežu un pārvarēt mūri

Pirmais upuris pie Berlīnes mūra bija 58 gadus vecā Ida Zīkmane, kura 1961.gada 22.augustā lēca pa vienu no mājas logiem Berlīnes mūra tuvumā un no gūtajām traumām mira.

24.augustā tika nošauts bēglis Ginters Liftins

Rietumu medijos lielu satraukumu izraisīja 18 gadu vecā Pētera Fehtera nāve. Zēnu sašāva 1962.gada 17.augustā, kad viņš mēģināja bēgt pāri mūrim, un sabiedroto spēku karavīru un Rietumberlīnes policistu acu priekšā viņš noasiņoja līdz nāvei. Uzskata, ka viņam tika atļauts nomirt par biedinājumu citiem

Pēdējais cilvēks, kurš tika nošauts par mēģinājumu šķērsot Berlīnes mūri, bija 20 gadu vecais Kriss Gefrojs, 1989.gada pavasarī


BERLĪNES MŪRIS


Mūra robeža bija 155—160 km*

Robeža starp Rietumberlīni un Austrumberlīni — 43,1 km

Robeža cauri apdzīvotajiem Berlīnes rajoniem — 37 km

306 m augstā betona mūra garums — 106 km

Nāves josla — 450 000 kvadrātmetru

To apsargāja vairāk nekā 10 000 robežsargu un virsnieku

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Baltijas valstis

Vairāk Baltijas valstis


Eiropa

Vairāk Eiropa


ASV

Vairāk ASV


Krievija

Vairāk Krievija


Tuvie austrumi

Vairāk Tuvie austrumi


Cits

Vairāk Cits