Ar šādu paziņojumu V. Hristoforovs nāca klajā, komentējot britu vēsturnieka Džerarda Viljamsa grāmatā Pelēkais vilks: Ādolfa Hitlera bēgšana izteiktos pieņēmumus, ka Ā. Hitleram un Evai Braunai 1945. gadā izdevies atstāt Berlīni, bet padomju armija atradusi viņu dubultnieku mirstīgās atliekas. V. Hristoforovs arī nosauca Dž. Viljamsa darbu „par vēl vienu lētas sensācijas mēģinājumu”.
Ā. Hitlera nāves apstākļi ilgu laiku tika uzskatīti par vienu no Otrā pasaules kara lielākajām mīklām. Ticamas informācijas neesamība un nedaudzo liecinieku pretrunīgie izteikumi radīja sensacionālas žurnālistu atklāsmes un neticamus minējumus, atzīmēja FDD pārstāvis.
„Tomēr mums nav nekādu šaubu par Hitlera nāvi. No 1954.gada līdz pat šai dienai Hitlera nāves dokumentālie un lietiskie pierādījumi īpašā kārtībā tiek uzglabāti PSRS VDK Centrāla arhīva speciālā telpā (šobrīd tas ir Krievijas FDD Centrālais arhīvs). Tur atrodas Hitleram tuvu stāvošu cilvēku nopratināšanu protokoli, līķu atrašanas vietu fotogrāfijas un to tiesu medīciniskās ekspertīzes akti, Hitlera žokļu fragmenti, viņa personiskās lietas un tā tālāk. Šie materiāli neatstāj vietu šaubām par Hitlera nāvi 1945. gadā,” paziņoja V. Hristoforovs.
Pēc viņa vārdiem, oficiālie dokumenti par Ā. Hitlera un citu nacistu vadoņu meklēšanu, kā arī galveno nacistu līķu atpazīšanas akti bija noslepenoti līdz 1996. gadam, kad tos atvēra publikai. Kopš tā laika materiāli vairākkārt demonstrēti Krievijas un ārvalstu telekompānijām, lai tās gatavotu informatīvus sižetus un filmas, bet 2000. gadā materiāli eksponēti izstādē Trešā reiha agonija. Atriebība.
2002. gadā Ā. Hitlera atlikušās mirstīgās atliekas arī izpētīja Vācijas tiesu medicīnas eksperts Beneke, kurš bonāca pie slēdziena, ka žokļa fragmenti, kas glabājas Maskavā, patiešām pieder Ā. Hitleram.
V. Hristoforovs paziņoja, ka Krievijas FDD Centrālajā arhīvā arī vēršas neatkarīgie eksperti, lūdzot atļaujas veikt esošo materiālu ģenētiskās ekspertīzes.
„Kā vienīgo lietisko pierādījumu par fīrera nāvi glabātājs, arhīvs ir gatavs palīdzēt vēsturiskās patiesības noskaidrošanā un, saskaņā ar esošo likumdošanu, piešķir pētījumiem tā rīcībā esošos fīrera žokļa fragmentus,” viņš paziņoja, paskaidrojot, ka pozitīvam lēmumam nepieciešams dokumentāls apstiprinājums, ka personu, no kuras ņemts bioloģiskais materiāls DNS pētījumam, ar Ā. Hitleru saista asinsradniecība, un ka minētais materiāls iegūts ar likumīgām metodēm.
Ādolfs Hitlers un Eva Brauna, kopā ar kuru nacistu līderis dzīvoja daudzus gadus, lai gan laulībā stājās tikai dienu pirms nāves, pašnāvības izdarīja 1945.gada 30.aprīlī. Atbilstoši vienai versijai, Ā. Hitlers iedzēra indi, bet pēc tam, lielākai drošībai, arī nošāvās, Atbilstoši citai versijai, nacistu propogandas ministrs Jozefs Gēbelss pavēlēja vienam no esesiešiem iešaut jau mirušā fīrera ķermenī, paziņojot, ka „fīreram ir jāmirst kā kareivim, no lodes”.
Kā pēc tam apgalvoja liecinieki no reihskancelejas personāla vidus, Ā. Hitlers jau iepriekš bija devis pavēli atgādāt no garāžas kannas ar benzīnu, lai iznīcinātu viņa un Evas Braunas ķermeņus.
30. aprīlī, uzreiz pēc pusdienām, viņš atvadījās no tuvākajiem līdzgaitniekiem un kopā ar Evu Braunu devās uz saviem apartamentiem, no kuriem drīzumā atskanēja šāviena skaņa.
Pulksten 15:15 J. Gēbelss, Martins Bormans, „hitlerjūgenda” vadītājs Arturs Aksmans, fīrera adjutants Otto Ginše un personiskais kalps Haincs Linge ienāca istabā. Mirušais Hitlers atradās uz dīvāna, bet uz viņa deniņiem bija redzams asiņains plankums. Blakus gulēja Eva Brauna, bez redzamiem ārējiem ķermeņa bojājumiem. O. Ginše un H. Linge ietina Hitlera ķermeni kareivju segā un iznesa reihskancelejas dārzā; tūlīt pēc tam laukā iznesa arī Evas Braunas ķermeni. Līķus nolika netālu no ieejas bunkurā, aplēja ar benzīnu un aizdedzināja.
Savā testamentā Hitlers sadalīja prezidenta un kanclera posteņus, kurus viņš ieņēma, starp grosadmirāli Karlu Dēnicu un J. Gēbelsu. Tā kā arī J. Gēbelss izdarīja pašnāvību drīz pēc fīrera, K. Dēnics vadīja Trešo reihu līdz pat kapitulācijai.
5. maijā tika atrasti Ā. Hitlera un E. Braunas ķermeņi, jo kāds ievēroja segas stūri, kas bija palicis virs zemes, kas nonāca padomju SMERŠ rokās. Ā. Hitlera mirstīgās atliekas tika atpazītas, pateicoties viņa personiskā zobārsta asistentei Ketijai Hoizermanai, kuri apstiprināja, ka reihskancelejas dārzā atrastās zobu protēzes pieder Ā. Hitleram.
1946. gada februārī Ā. Hitlera, Evas Braunas, kā arī Jozefa un Magdas Gēbelsu un viņu sešu bērnu mirstīgās atliekas tika apglabātas NKVD bāzes Magdeburgā teritorijā. 1970. gadā, kad bāzes teritorija ir bija jāatdod VDR, pēc Jurija Andropova ieteikuma visas mirstīgās atliekas sadedzināja, bet pelnus izkaisīja Elbā. Uz Maskavu nosūtīja vienīgi Ā. Hitlera zobu protēzes un daļu galvaskausa ar lodes atstāto caurumu, kā arī dīvāna, uz kura pašnāvību izdarīja Ā. Hitlers, sānu rokturus ar asins pēdām.
Tikmēr britu vēsturnieks Dž. Viljamss savā grāmatā apgalvo, ka 27. aprīlī Ā. Hitlers un E. Brauna izkļuvuši no bunkura pa slepenu tuneli, pēc tam vācu lidotājs Peters Baumgarts nogādājis viņus Spānijā, bet no turienes pāris, ar ģenerālisimusa Franko ziņu, it kā ar zemūdeni devies uz Latīņameriku, kur Martins Bormans vēl 1943. gadā sagatavojis patvērumu Andu priekškalnē šādam gadījumam .
Dž. Viljamss uzskata, ka Ā. Hitlers miris 1962. gadā un aiz sevis atstājis divas meitas. Tāpat viņš apgalvo, ka amerikāņu slepenie dienesti zinājuši, ka Ā. Hitlers ir dzīvs.