Šajā samitā galvenā uzmanība tiks vērsta uz problēmām eirozonā un politiskajām nesaskaņām Grieķijā, kur premjerministrs Georgs Papandreu pirmdien negaidīti paziņoja, ka pagājušajā nedēļā panāktā vienošanās par finansiālās palīdzības sniegšanu Atēnām, lai glābtu valsti no draudošā bankrota, tiks nodota apstiprināšanai referendumā.
Analītiķi norāda, ka gadījumā, ja grieķi nobalsos pret šo vienošanos vai Grieķijas valdība piedzīvos sabrukumu, valsts varētu doties savu ceļu, piemēram, izvēloties pārtraukt maksāt parādus vai pamest eirozonu.
Turklāt Grieķijā notiekošā situācija rada apdraudējumus eirozonai kopumā. Aizdevēji kļūst aizvien uztrauktāki par aizdevumu piešķiršanu Itālijai, kurai arī ir ievērojamas parādsaistības, bet kas ir lielāka nekā Grieķija.
Gadījumā, ja Itālijai kļūs grūtāk iegūt aizdevumus, tai varētu arī rasties problēmas atmaksāt esošās parādsaistības. Eiropas bankas Itālijai un citām grūtībās nonākušajām eirozonas valstīm aizdevušas ievērojamu līdzekļu apjomu, bet citas pasaules bankas aizdevušas naudu Eiropas bankām.
Tādējādi Eiropas parādsaistību draud izraisīt ķēdes reakciju ar valdības un banku problēmām, kādas tika piedzīvotas 2008.gadā.
Eiropas valdības jau vienojušas palielināt Eiropas Finanšu stabilitātes fonda (EFSF) līdzekļu apjomu no 440 miljardiem eiro līdz aptuveni diviem triljoniem eiro. Turklāt tās vēlas, lai bankas palielina savas kapitāla rezerves kopumā par 106 miljardiem eiro, lai pasargātu sevi no zaudējumiem saistībā ar Grieķijas parādu norakstīšanu.
Taču šī vienošanās jau saskārusies ar vairākām problēmām. Pirmkārt, Eiropa vēlas, lai EFSF naudu piešķirtu arī tādas valstis kā Ķīna.
Otrkārt, vienošanos nepieciešamas ratificēt visām 17 eirozonas dalībvalstīm, un Grieķija jau šobrīd radījusi šaubas.
Treškārt, pat vēl pirms Grieķijas paziņojuma par referenduma rīkošanas tirgos jau bija manāms uzticēšanas zudums šim stabilitātes fondam un jo sevišķi Itālijas parādsaistībām.
Analītiķi uzsver, ka gadījumā, ja Grieķijai vai kāda cita valsts nepildīs savas saistības, tad pasauli varētu piemeklēt vēl viena plaša mēroga finanšu krīze.
Pēdējā reizē, kad pasaulei draudēja krīze un recesija 2008.-2009.gadā, G20 valstis vienojās palielināt valdību izdevumus un samazināt bāzes procentu likmes.
Taču šobrīd šo abu politiku īstenošana ir krietni apgrūtinošāka, jo liela daļa valdību vairs nevar palielināt savus izdevumus, baidās to darīt vai jau to izdevumi sasnieguši maksimumu.
Turklāt Vācijā valda skeptisks noskaņojums par valdības izdevumu efektu, bet ASV vērojami būtiski politiski šķēršļi.
Tikmēr centrālajām bankām Lielbritānijā un ASV kļuvis krietni grūtāk palīdzēt savām ekonomikām, jo procentu likmes jau šobrīd ir faktiski 0% līmenī un tās vairs nav iespējams samazināt vēl vairāk.