Kā jūties kopš 24. februāra?
Sākotnējā sajūta bija ļoti nepatīkama, iezagās pat sava veida bailes, jo likās, ka noticis neiespējamais. Savukārt, ja ir noticis neiespējamais, radās bailes, ka briesmīgas lietas var risināties arī pie mums. Miera un savā veidā arī spēka sajūta manī radās, kad sāku, cik iespējams, palīdzēt – izdarīju secinājumus, ka jādzīvo tālāk un jādara maksimālais, ko spēju, lai palīdzētu un, cik no manis atkarīgs, lai nekas tāds nākotnē neatkārtotos.
Karš Eiropā XXI gadsimtā. Kā kaut kas tāds ir iespējams?
Kari jau notiek vienmēr, bet šoreiz tas ir tepat mums blakus Eiropā, kas vairāk nekā pusgadsimtu bija samērā mierīga. Likās, ka tā ir tikai vēsture, bet izrādās, ka ne. Spirāle turpina griezties, laiku pa laikam tādas lietas notiek un droši vien arī notiks.
Divas dienas pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā notika Latvijas čempionāts. Tavas domas atradās kaut kur citur?
Ļoti centos koncentrēties startam un vēlējos noskriet maksimāli labi, lai 400 metros sasniegtu pasaules čempionāta normatīvu. Tomēr viss pārējais laiks aizritēja ar trauksmes sajūtu, neizpratnē, neziņā par nākotni, kas notiek, kas mums dzīvē ir svarīgi. Tas atstāja iespaidu gan uz rezultātu, gan noskaņojumu sacensībās.
Kāds bija noskaņojums Latvijas vieglatlētu saimē – bija arī vienaldzīgie?
Latvijas čempionātā tagad pārsvarā ir jauni, skolas vecuma sportisti, kuri, iespējams, par šo situāciju bija tikai dzirdējuši, bet nebija līdz galam sapratuši tās nopietnību. Tomēr, runājot ar treneriem un pieredzējušajiem sportistiem, jutu, ka esam uz viena viļņa. Tajās pašās dienās risinājās arī Igaunijas čempionāts, un zinu, ka viņiem pirms sacensībām skanēja Ukrainas himna, pie mums īpaša uzmanība tam netika veltīta.
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze aprīļa numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!