Kādā noskaņojumā aizvadi šo starpsezonu pēc iepriekšējos gados piedzīvotajiem amerikāņu kalniņiem?
Mierīgi un darbīgi. Pie daudz kā jāstrādā, pie daudz kā esmu pielicis. Ar visiem cilvēkiem, kuri ir manā komandā, atradām kopsaucēju, lai varētu virzīties uz priekšu, un katrs man palīdz savā pozīcijā. Viss rit pēc plāna.
Vēl oktobris un arī praktiski viss novembris līdz sezonas sākumam – tev ir sajūta, ka laika vēl daudz vai tūlīt, tūlīt tā būs klāt?
Oktobra sākumā dodos uz pirmo sniegu un tad – cik vairs palicis – sezona jau klāt.
Sniedz ieskatu, kādi tev ir fiziskie treniņi vasarā.
Šobrīd katru dienu strādājam pēc sajūtām, skatoties, kā konkrētajā brīdī jūtos, kaut ko var izlaist, kaut ko tieši var pielikt klāt. Galvenais neiebraukt kādā nelielā bedrē un kondīciju visu laiku saglabāt augstā līmenī. Treniņi nav viegli un aizņem ļoti daudz laika. Bieži vien nometnēs plkst. 6.30 ceļos, seko rīta rosme, brokastis, pirmais treniņš, pusdienas, otrais treniņš, vakariņas, bet pēc tam darbs ar plinti. Tā arī visa diena paiet.
Jā, noteikti daudz strādā arī pie šaušanas. Kādi tur tiek likti uzsvari?
Uzsvars ir uz šaušanas stabilizēšanu. Protams, precizitāte atkarīga no tā, kāda man konkrētajā brīdī ir slodze – ja slodze bijusi lielāka, šaušana var visādi staigāt. Šaušanas kondīcija, tāpat kā fiziskā forma, ir ļoti mainīga, tāpēc galvenais neķert stresu, nekrist panikā un pieņemt, ka šajā nogrieznī tā ir.
Atkal esi periodā, kad nākas pārsvarā trenēties vienam?
Lielākoties tā sanāk. Ir grūtāki mirkļi, ir vieglāki. Iepriekšējā nometnē man palīdzēja norvēģu speciālists Pērs Ūlavs [Treterū], tagad ir pieslēdzies Valdis [Bērziņš], viņi pamīšus pamainās. Katrs pilda savu funkciju, cenšos, lai ar mani strādājošie cilvēki vairāki nedara vienu un to pašu darbu, jo tam vienkārši nav jēgas.
Tomēr, cik saprotu, īpaši smagi tev trenēties bija pagājušajā vasarā, kad vienīgais palīgs un motivators bija draudzene Nadežda.
Jā, mana līgava. Kā es saku, Nadežda (cerība – krievu val.) ar mani ir gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Tas posms bija tāds, ko nevienam nekad nenovēlu. Viņa to izdzīvoja kopā ar mani, un tas bija milzīgs pārbaudījums gan sportiskā ziņā, gan personiskajā dzīvē, gan arī dzīvē kā tādā.
Pagājušajā vasarā atbilstoši visiem noteikumiem man nemaz neviens nedrīkstēja palīdzēt. No tā laika pusi neatceros, jo biju tādā stāvoklī, kurā tikai Nadežda mani savāca, lai esmu kaut cik nopietnā realitātē. Kaut ko ņēmu pretī, kaut ko nedarīju, kaut ko darīju. Mani daudz uz priekšu vilka zemapziņa, rādīja, kas jādara, tomēr nekas nenotika uz dullo, jo iepriekš to biju pildījis daudzus gadus. Ja cilvēks iziet cauri kaut kam šādam, viņu vairs nekas nevar salauzt. Tu ilgstoši atrodies gaidīšanas režīmā, būdams neziņā, kas ar tavu dzīvi, ne tikai karjeru, notiks. Esi ieslodzījumā, nemaz nezinot, kāds būs gala iznākums.
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze oktobra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!