Aprīļa vidū sēžam un gatavojamies garākai sarunai, bet iepriekšējās divās sezonās kas tāds īsti nebija iespējams. Toreiz tu Latvijas izlasei pievienojies jau treniņprocesa beigu fāzē, jo izslēgšanas spēles beidzās finālos. Kā ir būt mājās agrāk, nekā pēdējā laikā ierasts?
Mājās vienmēr patīkami atgriezties, nav slikti arī pirms čempionāta mazliet ilgāk šeit uzkavēties, jo, kā tu teici, iepriekšējos gados atbraucu no kluba un uzreiz atkal devos projām. Tagad var padzīvoties ilgāk. Treniņu process ir daudz smagāks. Iepriekšējos gadus atbraucu, kad smagākā treniņu daļa jau bija beigusies, toties tagad eju tai cauri.
Sezonas noslēgums Vācijā noteikti nesanāca, kā iecerēts. Izstājāties jau ceturtdaļfinālā.
Sezona bija laba, bet play-off sacensībās, protams, gribējās tikt tālāk. Ja neaiziet vienā vai divās spēlēs, izslēgšanas turnīrs ātri var beigties.
Kādā no intervijām diezgan pasen minēji, ka, dzīvojot ASV, nejuties kā mājās. Pēdējās sezonās esi spēlējis Zviedrijā, Slovākijā, Austrijā, Vācijā. Vai kādā no šīm vietām Eiropā jūties vairāk mājās nekā otrpus okeānam?
Es neteikšu, ka arī Vācijā jūtos kā mājas, bet man tur patīk, jūtos komfortabli. Zviedriju varētu saukt par vispietuvinātāko Latvijai. Cilvēku, pārtikas, kultūras ziņā tur bija līdzīgi, tikai drusku turīgāka valsts.
Kuri dzīves apstākļi Vācijā liek justies komfortabli?
No sakārtotības viedokļa, jo līga ir ļoti organizēta, profesionāla. Ja jautājumos saistībā ar ģimeni vajag kādu palīdzību, komanda vienmēr iesaistās. Dzīvesvieta nav tālu no halles, var aiziet kājām. Protams, ja meklē, kur piekasīties, atradīsi, bet šobrīd man būtu grēks sūdzēties.
Atcerēsimies 2019. gadu, tavu otro sezonu Rīgas Dinamo komandā. It kā atradies mājās, tomēr hokeja ziņā tas bija grūts periods, komanda visu laiku cieta zaudējumus. Kā tas ietekmēja šo māju sajūtu?
Dinamo bija grūts laiks, bet lielisks no izaugsmes viedokļa gan kā cilvēkam, gan vārtsargam. Zaudējumi un grūtās situācijas sniedz skaidrāku skatu, kādā virzienā vēlies doties. Pēc Dinamo man bija iespēja braukt uz Brēmerhāfeni, kur esmu arī tagad. Spēlēt mājās bija patīkami. Hokeja ziņā tas izvērtās par grūtu laiku, bet ārpus hokeja man klājās viegli.
Kādu izaugsmi tev iedeva Dinamo?
Pirms tam profesionālajā karjerā zemapziņā allaž valdīja doma, ja kaut kas neaiziet, vienmēr varu atbraukt uz Dinamo. Tomēr, kad tur negāja spēle, sapratu, ka izpletnis ir zudis. Bija laiks nobriest un, teikšu, vēl nopietnāk un profesionālāk pieiet hokejam, lai būtu labāki sasniegumi.
Jā, kā teici, kad Rīgas Dinamo tevi atlaida, sezonas vidū aizbrauci uz Brēmerhāfeni. Turpinājumā tavs ceļš veda uz Austriju, kur līmenis ir zemāks nekā Vācijā. Kāpēc devies spēlēt Austrijas līgā?
Pats izlēmu nepagarināt līgumu ar Brēmerhāfeni, jo manas ambīcijas bija lielākas, nekā spēju sagremot, – vēlējos atgriezties augstākā līmenī. Tomēr tas bija kovida laiks, neviens neko nesaprata, komandām nebija skaidrības par budžetiem un spēlētāju tirgus nekustējās. Tad nu vienīgais variants, lai dabūtu spēļu praksi un vienkārši paliktu tirgū, bija braukt uz Austriju.
Pirms diviem gadiem atkal atgriezies Vācijā, kur jau bija droša vieta, visi apstākļi zināmi. Tas palīdzēja pieņemt tādu lēmumu?
Biju pāris vasaru pavadījis bez līguma un ieguvis pieredzi, ka nebūs tā, ka pēkšņi izpeldēs kāds brīnišķīgs piedāvājums. Pēc Zviedrijas Brēmerhāfene bija labākais variants, kur braukt, un tāpēc izlēmu, ka tas arī jāņem, lai nevajadzētu visu vasaru sēdēt un satraukties. Šāda skaidrība palīdzēja arī pasaules čempionātā, jo tajā nebija domu, ka kaut kas jāpierāda, citādi nedabūšu līgumu, līdz ar to varēju spēlēt brīvāk. Pēc pieredzes, varu teikt, ka visas labākās komandas līgumus ar saviem spēlētājiem saslēdz ļoti agri. Lai parādītos kāds variants, jācer uz veiksmi loterijā – jāgaida uz kādu traumu vai ko citu pēkšņu.
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze maija numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu mājaslapā ŠEIT!