Pirmajā vilnī iespēju zemē
Pirms astoņiem gadiem padsmitnieki Rinalds Mālmanis un Rolands Šmits mēroja tālo ceļu no Valmieras uz Spāniju, kļūstot par daļu no pirmā lielā Latvijas basketbola talantu desanta Pireneju pussalā, kur jau sezonu centās iedzīvoties Aigars Šķēle. Bez pusaudžiem no Valmieras 2011. gadā Spānijas klubu sistēmās nokļuva arī topošā NBA zvaigzne Kristaps Porziņģis un 17 gadu vecais Oskars Reinfelds, kurš gan basketbolu profesionālā līmenī vairs nespēlē. "Tobrīd tā vēl nebija modes lieta. Mums ar Šmitu tāda iespēja radās pēc tam, kad ar Valmieras jauniešu komandu veiksmīgi nospēlējām EYBL (Eiropas Jaunatnes basketbola līga – aut.) turnīrā, kur sanāca cīnīties arī pret Maskavas CSKA junioriem. Šķiet, tur mūs pamanīja un sāka vairāk sekot līdzi. Bija jāizlemj, vai spert nopietnu soli uz lielo basketbolu. Pašam gribējās šo iespēju izmantot, pamēģināt šādu variantu," Mālmanis skaidro, kādēļ piecpadsmit gadu vecumā nolēmis atstāt Latviju. Viņš pievienojās Vitorijas Baskonia, kas gan ne tuvu nav bijusi vienīgā iespēja. Jaunais sportists bija izlūkojis arī variantus Itālijā un Kanāriju salās, kur basketbola meistarību tobrīd jau slīpēja Haralds Kārlis. "Vitorijā uz trim dienām aizbraucām ar treneri Gati Melderi, un man tur tik ļoti iepatikās, ka oktobrī jau atgriezos uz palikšanu."
Jauniešiem šīs iespējas izkārtot palīdzēja toreizējais BK Valmiera ģenerālmenedžeris Mārtiņš Bērziņš. "Nopietni izvērtējām katru sistēmu, kur spēlētājiem turpināt savu sportista karjeru, ņemot vērā arī izglītības un ilgtermiņa izaugsmes kontekstu. Katram spēlētājam ir savs īstais brīdis, kad karjerā veikt pagriezienu. Svarīgi ir to nenogulēt, taču vienlaikus būt pārliecinātam, ka jaunais spēlētājs šim solim ir gatavs," tolaik skaidroja Bērziņš. Diskusijas par to, vai Spānijas ceļš jaunajiem talantiem ir optimāls, Latvijas basketbola sabiedrībā uzjundī laiku pa laikam, jo iznākumi ir dažādi, sākot no Porziņģa, kurš šo iespēju izmantoja kā pakāpienu uz basketbola zvaigžņu jumu, un beidzot ar virkni puišu, kuri Spānijā tā arī neatrod savu vietu, trenerus un izaugsmi.
"Man grūti to vērtēt, jo pats jau daudzus gadus esmu šeit nostiprinājies – tad jau ir viegli spriest. Ir milzumdaudz faktoru, kā katram spēlētājam šeit situācija iegrozās," Mālmanis norāda, ka katram basketbolistam pašam ir jāvērtē, vai viņi ir gatavi braukt un ilgstoši būt svešumā, iedzīvoties jaunā vietā.
Es pats neko nenožēloju. Uzskatu, ka darīju pareizi, atbraucot uz Spāniju, lai gan nevaru zināt – varbūt Valmierā mana karjera attīstītos tikpat veiksmīgi.
Spānijas jaunatnes basketbola sistēma sevi pēdējās dekādēs apliecinājusi kā spēcīgu skolu, ko novērtē arī Atlantijas okeāna otrā pusē. Šīs valsts basketbola jeb ACB līga tiek uzskatīta par spēcīgāko nacionālo čempionātu pēc Nacionālās basketbola asociācijas, kur parādījušos talantus rūpīgi pieskata arī Ziemeļamerikas klubu izlūki.
Pirmie mēneši bijuši sarežģīti, jo Spānijā ar angļu valodu vien ne vienmēr pietiek, lai veiksmīgi komunicētu ar vietējiem. "Tikai trīs četru mēnešu laikā sāku saprast, ko viņi tur runā, bet, lai pats šajā valodā sarunātos, vajadzēja gadu. Skaidrs, ka pietrūka ģimenes, draugu un pirmajos mēnešos bieži gribējās mājās," atminējās Mālmanis. Ilggadējais komandas biedrs Šmits bija galvaspilsētā Madridē, tāpēc jauniešiem ceļi praktiski nekrustojās, jo tā vecuma komandas pamatā spēlēja reģionālos čempionātos. "Sākumā sešatā dzīvojām palielā dzīvoklī. Bija viena sieviete, kas mūs pieskatīja, gatavoja ēst. Ar eksperimentiem virtuvē nenācās nodarboties," smejas basketbolists.
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze novembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!