Smagais ceļš līdz profesionāļiem
Galvenā Romāna Vainšteina īpašība bija talants strādāt. Fanātiska attieksme pret treniņiem. Viņš vienmēr darīja visu, lai būtu pirmais. Kamēr citi gulēja, viņš jau trenējās. Riteņbraukšanu kuldīdznieks iepazina ceturtajā klasē, kad draugu centieni viņu no vieglatlētikas pārvilināt uz pedāļu mīšanu vainagojās panākumiem. Jaunībā sportista elks bija 1991. un 1992. gada pasaules čempions Džanni Bunjo. Savā istabā Vainšteins pie sienas bija pielicis bildi, kur itālis redzams pasaules čempionātā. Katru dienu un katru vakaru Vainšteins uz to skatījās, jo gribēja kļūt kā viņš.
Kad treniņos bija ļoti grūti, viņš iespītējās. Šie ir jāpārspēj. Vajadzēja notikt tā, kā Vainšteins bija galvā izdomājis. Viņš cīnījās bez atelpas, viņam bija jābūt labākajam, jābūt pirmajam. Tā kā sporta skolā uz mājām riteņus varēja ņemt tikai paši labākie, Vainšteins sākumā bija dusmīgs, ka nevarēja savu braucamo ņemt līdzi. Tomēr tobrīd viņš guva vērtīgu atziņu – kas nav nopelnīts, tam nav vērtes. Protams, pēc tam riteni nopelnīja arī viņš, ar ko ļoti lepojās. Jau pamatskolas laikā viņš bija vietējā mēroga zvaigzne, tāpēc septītajā klasē, Kuldīgas sporta skolas trenera Jāņa Baukša mudināts, pārcēlās uz Murjāņiem, kur izturēja atlasi starp aptuveni 150 censoņiem. Tur bija nepieciešamā vide, lai mērķtiecīgi un sistemātiski attīstītos jaunā braucēja talants. Murjāņos tika ielikti stipri pamati, lai vēlāk viņš tiktu galā arī daudz lielāku slodzi. Krievu sistēmā izdzīvoja spēcīgākie, bet Latvijā, ņemot vērā mazo skaitu sportistu, tā nevarēja rīkoties. Šeit ar katru talantu bija jāapietas ļoti uzmanīgi. Nevarēja vienkārši "nokaut" un konveijera līnijā ķert nākamo.
Deviņdesmitajos Vainšteins kopā ar citiem Latvijas izlases vīriem dzīvoja Beļģijā. Igo Japiņa vadībā viņi trenējās un startēja sacensībās visā Eiropā, pārstāvot profesionālās riteņbraukšanas skolas komandu Rīga. Tomēr 1996. gada vidū finanšu trūkuma dēļ Japiņa vadītais projekts beidza pastāvēt. Sezonas noslēgumu Vainšteins aizvadīja Francijas amatieru komandā, bet pēc tam cerēja nonākt profesionālajā līmenī. Pirms Ziemassvētkiem iespēja pierādīt sevi uzradās Beļģijā. Viņš aizbrauca par pēdējiem grašiem, tomēr komanda tā arī netika izveidota. Netikdams nevienā profesionālajā komandā, Vainšteins devās uz Itāliju startēt amatieru līmenī un tieši tur atguva mīlestību pret sportu. Latvietis dažu mēnešu laikā apguva itāļu valodu un iepazinās ar savu jaunības elku Džanni Bunjo, kurš tobrīd brauca leģendārajā Mapei komandā. Bunjo vēlējās iekārtot jauno braucēju Mapei, bet īpašniekiem bija citas domas. Tomēr itāļu zvaigzne ticēja, ka kuldīdzniekam ir liela nākotne. 1997. gadu Vainšteins nobrauca amatieros, un sezonas beigās latvieti beidzot pamanīja arī kāda profesionālā komanda. Tomēr, kā par nelaimi, tā jau decembrī bija bankrotējusi. Pateicoties itāļu draugu kontaktiem, viņš pievienojās Kross Selle Italia. Lai gan tā nebija augstākā līmeņa komanda un nepiedalījās pašās prestižākajās sacensībās, Vainšteinam beidzot radās iespēja sevi pierādīt profesionālajā vidē. 1998. gadā tika izcīnītas piecas uzvaras un 11. vieta pasaules čempionātā, kuldīdzniekam beidzot tiekot pamanītam riteņbraukšanas visaugstākajā līmenī.
Sarkanais uzvarētājs
25 gadus veco talantu ievēroja Vini Caldirola direktors Enriko Madžoni. Komandai vajadzēja līderi, un Vainšteins tāds bija. Komandas lielākā zvaigzne Frančesko Kasagrande dopinga diskvalifikācijas dēļ 1999. gadā nevarēja braukt līdz pat jūnijam, un kādam taču bija jāuzvar, tāpēc visas cerības tika liktas uz vēl samērā nezināmo latviešu puisi. Vainšteins nepievīla, izcīnīdams vairāk nekā desmit uzvaru. Prestižākie panākumi bija uzvara Giro d’Italia sestajā etapā, triumfs Parīzes–Briseles klasikā un divas uzvaras Tirēnu–Adrijas tūres posmos. Pēc 1999. gada sezonas Vainšteina dzīve apmeta lielu kūleni – atklājās, ka tēvs ir nedziedināmi slims. Aizvadījis veiksmīgu sezonu, viņš Latvijā atgriezās bēdīgs. Četras dienas riteņbraucējs nodzīvoja psihologa Amadeo Mafei speciālajā centrā, kur brauca cilvēki ar garīgām problēmām. Psihologs palīdzēja Vainšteinam atdzimt, un 2000. gada sezonu viņš iesāka ar jaunu cīņassparu un iedvesmu.
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze oktobra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!