KRIEVU RULETE – DZĪVOT VAI MIRT
1988. gada pavasarī Rīgas Dinamo izcīnīja sudraba medaļas pasaules otrajā spēcīgākajā nacionālajā hokeja čempionātā Padomju Savienības (PSRS) Augstākajā līgā. Trīs gadus vēlāk klubs, kas ar mazākiem resursiem par konkurentiem spēja noķert izslēgšanas spēļu sapni, ir uz izzušanas robežas. Vecā padomju sistēma ir izjukusi, bet atjaunotajā neatkarīgajā un arī trūcīgajā Latvijā hokejs nav valsts pirmā prioritāte. No tautu cietuma jeb Padomju Savienības brīvībā izlaistie 2,6 miljoni cilvēku, no kuriem vismaz miljons ir okupācijas laikā no citām brālīgajām republikām iebraukušie, mācās pielāgoties un izdzīvot jaunajos apstākļos. Šis ir laiks, kad apsviedīgi ļaudis var kļūt stāvus bagāti biznesā, bet šādus cilvēkus arī bieži nogalina, ja viņi atsakās nopelnītajā dalīties ne tikai ar valsti nodokļu veidā, bet arī ārpus likuma esošiem ļaudīm. Rekets, izspiešana, augsta noziedzība, regulāras slepkavības publiskās vietās, cilvēku pazušana uz visiem laikiem, policijas bezspēcība un valsts iestāžu brutāla korupcija – tie bija deviņdesmitie gadi Latvijā, kad izdzīvoja spēcīgākie un veiksmīgākie. Deviņdesmitie gadi bija laiks, kad, iespējams, organizētā noziedzība atņēma tēvus arī diviem vēlākajiem mūsu valstsvienības hokejistiem Elvim Merzļikinam un Nikolajam Jeļisejevam.
IZGLĀBJ TRENERU FANĀTISMS
Divas hokeja sporta skolas Rīgā un vairāk nekā – tāda 1991. gada rudenī bija Latvijas jaunatnes hokeja realitāte. "Principā algas kā tādas par trenera darbu tobrīd nebija, maksāja simboliski. Visi meklēja, kur piestrādāt. Tie bija smagi brīži. Organizējām braucienus uz turnīriem Somijā un Polijā, autobusa bagāžas nodalījumā blakus nūjām likām arī dažādas preces, ko treneri un līdzi braucošie bērnu vecāki varētu pārdot. Savukārt ārzemēs iegādāto veda uz Latviju realizēšanai. Tas bija pērc un pārdod periods. Bērniem nebija mobilo telefonu un interneta, bet bija hokejs, kas puišus patiesi aizrāva, un viņi tam koncentrājās," atceras tolaik kā jaunais treneris Latvijas bērza sporta skolā strādājošais Ēriks Miļuns. Viņa kolēģis Gints Bisenieks atklāj, ka, lai nopelnītu naudu un varētu trenēt hokejistus, ikdienā strādājis ceļmalas krogā par bārmeni. "Vajadzēja izdzīvot. Meklējām sponsorus, daudz kas pamazām nonāca uz vecāku pleciem. Mūs atbalstīja uzņēmējs Jānis Kaverskis, vecāki. Manī bija milzīga hokeja mīlestība, ko vēlējos nodot tālāk jaunajiem hokejistiem. Kad
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze janvāra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu mājaslapā ŠEIT!