Tas nav izņēmums
Kāds nepateica, cits noklusēja, vēl kādam sagribējās uzvaru sacensībās vai turnīrā. Par rezultātu mēs visi esam dzirdējuši – 2002. gadā jauns sportists kļuva par invalīdu. Tomēr ne jau konkrētais klubs, treneris vai VM nosaka, kādam mūsu valstī jābūt bērnu un jauniešu sportam – mācību, treniņu, sacensību procesam, kādiem jābūt bērnu sporta mērķiem un sasniedzamajiem rezultātiem. Atbildība, kā minimums, jāprasa arī no Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM), sporta veida federācijām un pašvaldībām.
Diemžēl līdzīgi gadījumi atkārtojas. Pārtrenēti jaunieši piedalās vecumam neatbilstošos turnīros, iedzīvojoties neatgriezeniskos veselības bojājumos, sistēma turpina ignorēt jauno cilvēku vispārējās izglītības kvalitāti, bezatbildīgi izturoties pret viņu nākotni.
Mana pieredze
Savu bērnu hokeja nodarbībām pieteicu, būdams pārliecināts, ka Ventspils pašvaldībā bērnu sports atbilst uzceltās infrastruktūras standartiem. Izrādījās – nekā tamlīdzīga. Bērnu hokeja saimniecību tolaik kā mācēdams kūrēja privāts sporta klubs. Nekādu prasību, standartu, viss tika darīts atbilstoši kluba vadītāju, treneru, bērnu vecāku izpratnei un pieejamam finansējumam. Vēlāk izrādījās, ka klubs atrodas uz bankrota sliekšņa. Kopā ar vecākiem un treneriem, kuri visi bija hokeja entuziasti, ar toreizējo pašvaldības priekšsēdētāja vietnieku panācām vienošanos, ka uz pusgadu uzņemsimies kluba vadīšanu, bet pēc tam ar bērnu un jauniešu hokeja saimniecības kūrēšanu nodarbosies pašvaldības sporta skola. Diemžēl labos nodomus izjauca vēlāk no ieslodzījuma atbrīvotais domes priekšsēdētājs. No tā brīža daudz ūdeņu aiztecējis, nemanot pagājuši sešpadsmit gadi. Ar milzīgu entuziasmu, pašvaldības un izšķiroši lielu privāto labvēļu atbalstu mums izdevās Ventspilī izveidot gandrīz pilnīgu bērnu un jauniešu hokeja struktūru, treniņu procesā ieviest daudzpusīgāku pieeju (ar hokeju nesaistītu fiziskās sagatavotības un profilaktiskās fizioterapijas treneru iesaisti), sasniegt sportiskos rezultātus (izcīnīti četri čempionu tituli).
Esam lepni par audzēkņiem, kuri guvuši vērā ņemamus individuālos rezultātus, spēlē dažādu valstu līgās, valsts izlasēs. Mēs meklējām iespējas lielāku nozīmi pievērst spēlētāju profilaktiskajai fizioterapijai, individuālajai pieejai katra bērna un jaunieša sagatavotībai, ņemot vērā katra indivīda fizioloģiskos parametrus. Mūsu mērķis bija izveidot savstarpējas sadarbības simbiozi – pareizi vadīta jaunā hokejista attīstība, kas integrēta vispārējās izglītības sistēmā, nodrošina pareizu slodžu sadali un veicina sporta infrastruktūras vienmērīgāku izmantošanu. Cīnījāmies, lai mūsu izveidotā struktūra tiktu iekļauta pašvaldības sporta skolas sastāvā, mēģinājām panākt uzlabojumus Latvijas Hokeja federācijas pieejā, proti, decentralizējot sistēmu ar līdzvērtīgiem un profesionāli pārvaldītiem pašvaldību bērnu un jauniešu hokeja centriem arī visos olimpiskajos centros ārpus Rīgas.
Par to tikām sodīti. Punktu Ventspils bērnu un jauniešu hokeja attīstībai pielika Ventspils domes vadonis. Ar manipulācijām – musināšanu, mānīšanos un citiem ierastiem paņēmieniem – tika realizēts reiderisms. Izveidotā sistēma nonāca "noderīgo cilvēku" rokās, kuriem dažu gadu laikā izdevās perspektīvo Ventspils bērnu un jauniešu hokeja saimniecību degradēt.
Sekas redzam tagad
Ventspils reiderisma fakts uz pauzes nolika visas Latvijas bērnu un jauniešu hokeja saimniecības patiesu sakārtošanu. Pieklusa diskusijas par daudzu līdzvērtīgu centru attīstīšanu, par profilaktiskās fizioterapijas un individuālās pieejas nepieciešamību, par mācību treniņu procesa sabalansēšanu ar vispārējās izglītības sistēmu, par dalību turnīros atbilstoši vecumam, par infrastruktūru izveidojušo pašvaldību atbildību utt. Darbs pie valsts augstākajā čempionātā spēlējošu augstskolu komandu izveides visos olimpiskajos sporta centros tikpat kā nenotiek, arī junioru attīstības līga visnotaļ vāji īsteno sākotnēji izvirzīto mērķi.
Pavirša attieksme pret jauno spēlētāju veselību un izglītību, konkrētā mirkļa labāko spēlētāju koncentrēšanu vienā, divos klubos, spēlēšana vecumam neatbilstošos turnīros, bērnu un jauniešu izlašu pretendentu loka sašaurināšana diemžēl turpinās.
Ko darīt?
Manuprāt, par bērnu un jauniešu sporta mērķi jākļūst labi izglītotu (augstākā izglītība kā prasība), pareizi fiziski un psiholoģiski attīstītu un patriotisku jauniešu sagatavošanai. Augstu sasniegumu sporta nākotne ir jāsaista ar sportistiem intelektuāļiem. Pieejas maiņa noteikti radīs priekšnosacījumus arī daudz efektīvākai sabiedrisko resursu izlietošanai un infrastruktūras izmantošanai. Arī hokejā virzība uz sporta skolām kā vispārējā izglītībā integrētām modernām apmācības sistēmām, ceļš uz augstskolu komandām ar īpaši profesionālu un perspektīvu pieeju un bez profesionālu spēlētāju dalības, manuprāt, nodrošinātu būtiskus sabiedriskus ieguvumus.
Līdzšinējā problēmas sakne meklējama kolektīvajā bezatbildībā. Tāpēc, tikai apvienojot spēkus valstij (IZM), federācijām, olimpisko centru īpašniecēm (pašvaldībām), Latvijas Olimpiskajai komitejai un citiem sporta kūrētājiem, ir iespējams rast uz patiesu attīstību vērstus rezultatīvus risinājumus. Laikiem, kad sporta vezumu katrs velk uz citu pusi pēc savas izpratnes un uzskatiem, ir jābeidzas.
Rakstu lasiet arī žurnāla Sporta Avīze janvāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!