Ne vienu vien aizkustināja Andreja Rubina stāsts šī gada sākumā iznākušajā autobiogrāfiskajā grāmatā Es sēdēju tikai vienreiz, bet viņš pats bija atgriezies pašmāju futbola pasaulē, daloties savā pieredzē kā treneris Jūrmalas Futbola skolas jauniešiem un kopš vasaras sākuma strādāja arī šīs pilsētas klubā virslīgā Spartaks. Andreja dzīves gājums aprāvās 43 gadu vecumā. Kā futbolists viņš Latvijas valstsvienību pārstāvēja 117 spēlēs – vairāk aizvadījis tikai ilggadējais izlases kapteinis Vitālijs Astafjevs, kuru Rubins vienā no pēdējām intervijām nodēvēja par savu elku un paraugu sportā. Bez iespaidīgiem vārtiem pret slavenajām Liverpool un Leicester City komandām Anglijā Rubins pašmāju futbola līdzjutēju atmiņā neizdzēšami palicis ar izšķirošo sitienu dziļā miglā aizritējušajā kvalifikācijas spēlē Sanmarīno. Bez tās uzvaras Latvijas valstsvienība vēlāk diezin vai būtu guvusi lielāko sasniegumu mūsu sporta vēsturē – tikusi uz Eiropas čempionāta 2004. gada finālturnīru. Komandas biedru un līdzcilvēku atmiņās Andrejs palicis ar savu vienkāršību, labsirdību, atsaucību un cīņassparu – kā laukumā, tā dzīvē.
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze septembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!