1992. gada aprīlī Barselonas olimpisko spēļu gaidās augstu vilni sita kaislības sakarā ar Latvijas basketbola nacionālās izlases kapteiņa Igora Miglinieka un 1991. gada PSRS labākā basketbolista Gundara Vētras atteikumu šajās olimpiskajās spēlēs pārstāvēt Latviju un apņemšanos spēlēt bijušās PSRS, tagad Neatkarīgo Valstu Sadraudzības (NVS) izlasē. "Daudziem groza bumbas draugiem šī ziņa nāca kā pērkons no skaidrām debesīm," 1992. gada 2. aprīļa Dienā secināja Māris Meisters, šajā sakarā intervēdams Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas rektoru un Latvijas Basketbola federācijas prezidentu Uldi Grāvīti un virsrakstā likdams viņa vārdus: "Mums neviens nav jālūdz pārstāvēt Latviju, dzīvot Latvijā, būt latvietim." Vispirms Meisters atklāja, ka basketbola aprindās par šāda Miglinieka un Vētras lēmuma iespējamību kuluāros ticis mēļots jau pasen. Mēģinājis sazvanīt abus pārbēdzējus, Meisters nāca pie atziņas, ka ar presi runāt abi īpaši nevēlas. Igors Miglinieks beigās tomēr sniedza komentāru Dienai, bet Gundars Vētra par savu pārstāvi sarunām ar presi bija izvirzījis minēto Uldi Grāvīti.
Igors Miglinieks Dienai teica: "Lēmumu par olimpisko startu NVS izlasē pārdomāju ilgi un pieņēmu šādu apsvērumu dēļ. Manā basketbola karjerā, kura iet uz beigām, šī ir pēdējā izdevība startēt un sevi parādīt visaugstākajā līmenī. NVS izlasē ir daudz pieredzējušu un meistarīgu basketbolistu, kas šāda līmeņa mačos būs arī psiholoģiski noturīgi. Domāju, ka Latvijas izlasei gandrīz nav cerību iekļūt Barselonas basketbola finālturnīrā arī ar mūsu palīdzību. Mūsu valsts basketbolistiem nav šādu turnīru pieredzes, bet tā bieži vien ir izšķiroša. Latvijas izlasē mani neapmierina arī daudzu spēlētāju attieksme pret tik nopietnu startu. Izskatās, ka mums galvenais ir iziet ar karogu, nevis maksimāli labi reprezentēt savu valsti basketbola laukumā. Par to liecina kaut vai Bonus basketbolistu attieksme pret izlases treniņiem, šīs komandas trenera P. Višnevica atteikšanās būt par vienu no izlases treneriem, kā arī Valda Valtera paziņojums, kurā viņš aizņemtības dēļ atsakās no starta Latvijas nacionālajā izlasē. Es saprotu, ka, ejot uz NVS izlasi, mēs ar Gundaru zaudējam kā latvieši, taču iegūstam kā profesionāļi. Man šķiet, ka iespēja spēlēt NBA, kas varētu rasties pēc veiksmīgas spēles NVS izlasē, daudz vairāk reprezentēs Latviju nekā mūsu starts olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā. Mēs neejam pārstāvēt NVS kā valsti, bet ejam, lai kopā ar saviem draugiem un basketbola profesionāļiem Volkovu, Tihoņenko un Belostenniju varbūt pēdējo reizi startētu kopā. Arī NVS izlasē spēlēsim ar Latvijas ģerboni un karogu uz krekliņa. Gribu atdot sevi visu šīm olimpiskajām spēlēm, kas var būt mana pēdējā iespēja noslēgt izdevīgu līgumu ar profesionālu klubu, iespējams, NBA. Nauda šajā gadījumā neko neizšķir, kaut gan NVS maksā vairāk. Mūs, protams, nosodīs, taču uzskatu, ka ar šādu atklātu soli mēs varbūt esam lielāki patrioti par citiem. Ja Latvijas politikā viss būtu tik tīrs, kā gribētos, tad es varētu ziedot savu karjeru savas Dzimtenes labā. Uzticību tai esmu apliecinājis vairākkārt, arī pērn janvārī kopā ar Gundaru esot uz barikādēm ("vienu dienu viņus redzējām arī sargājam Dienu" – Māris Meisters). Daudz sāpīgu brīžu esmu pārdzīvojis Latvijā. Pats redzi, ka kopā ar Olgu (dziedātāju Olgu Rajecku – E.Z.) un bērnu dzīvoju vienistabas dzīvoklī. Kad pagājušajās olimpiskajās spēlēs Seulā kļuvu par olimpisko čempionu, Rīgā mani sagaidīja astoņi cilvēki. Manam komandas biedram Tītam Sokam Igaunijā uzcēla māju, bet es esmu spiests pirkt dzīvokli no krieviem, kas te dzīvo labi ja septiņus gadus."
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze aprīļa numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!