Fragments no intervijas:
Vai gatavošanās posmā viss notiek, kā plānots?
Tā nekad nenotiek. Vienmēr jau rodas kādas aizķeršanās, traumas. Sportā tā diemžēl gadās, bet jau pirmajās nedēļās zaudējām divus spēlētājus (Klāvu Čavaru un Jāni Bērziņu – aut.). Pārējie ir tādi sīkumi, arī traumiņas, bet profesionālajā sportā treneris to nevar ietekmēt. Vismaz ne tās traumas, kuras gūst spēļu laikā.
Kādi vēl ir sarežģījumi?
Treniņprocess šovasar iznāk saraustīts, jo katrā pārbaudes turnīrā nākas spēlēt atšķirīgā sastāvā. Treniņos iesaistās jauni spēlētāji, tāpēc nākas veltīt laiku, lai atgādinātu viņiem tos basketbola principus un aizsardzības noteikumus, kurus izmantosim. Vairākums šo spēlētāju jau iepriekš izlasē ir bijuši un tos zina, bet tāpat tie jāizmēģina laukumā, lai mēs būtu gatavi konkrētās situācijās.
Vieni spēlētāji atbrauc vēlāk, citi, piemēram, Dāvis Bertāns, ieradās agrāk, nekā bija plānots?
Dāvis ar savu treneri pirmo nedēļu vairāk strādāja individuāli, bet no pagājušās nedēļas jau darbojas kopā ar komandu. Viņam bija sava Sanantonio Spurs izstrādāta spēka programma, kurai jāiziet cauri. Tie bija viņu uzstādījumi, ko pārrunājām ar viņu ģenerālmenedžeri. Šādās situācijās vienmēr var atrast kompromisus.
Vai tas, ka Dāvis treniņprocesā iesaistījās jau pāris dienu pēc kāzām, jums cilvēciski nerada jautājumus?
Ko mēs varam darīt? Cilvēciski es to saprotu. Ģimene dzīvē ir vissvarīgākais, bet basketbolā mēs paši bieži vien nonākam ar to pretrunā, jo ģimeni nākas pakārtot darbam. Mūsu profesijā jāprot atrast balansu starp darbu, ģimeni un attiecībām.
Tai pašā laikā citi valstsvienībai atsaka un velta vasaru individuālai izaugsmei. Vai Latvijas basketbols izjūt patriotisma trūkumu?
Es domāju, ka tās ir vairāk emocijas pēc tam, kad U-20 vecuma izlase pirmo reizi izkrita no elites divīzijas, tāpēc meklējam vainīgos. Ja atceramies, šī paša gadagājuma izlase iepriekšējos divos gados tik tikko noturējās elitē. Jā, ir bēdīgi, ka daži potenciāli tās komandas līderi no nākamās vecuma grupas nepalīdzēja, bet, vai viņi būtu glābuši, es nezinu. Tie jau arī nav deviņi spēlētāji, kā izskanēja. Lielākā daļa no tiem, kuri šajā U-20 izlasē nebija, bija traumēti, bet bez tā, kā jau sākumā minēju, profesionālajā sportā nevar.
Arī pieaugušo izlasē ir gadījumi, tostarp šovasar, kad spēlētāji tomēr atsaka valstsvienībai un izvēlas strādāt individuāli!
Mans kā izlases trenera pienākums nav lūgties kādu spēlētāju spēlēt. Ir uzaicinājums, un atsevišķos gadījumos mēs izrunājam kādus apsvērumus ar spēlētājiem, kā tas šogad bija ar (Jāni) Timmu, (Jāni) Strēlnieku, (Dāvi un Dairi) Bertāniem un (Kristapu) Porziņģi. Katrā gadījumā ir jāmeklē kompromiss. Uzskatu, ka turpmākajos gados mums būs arvien vairāk spēlētāju, kuri pārstāvēs labas komandas augstākā līmeņa līgās, tāpēc nāksies meklēt kompromisu starp spēlēšanu izlasē, kluba un aģenta interesēm, lai apmierinātu visas vajadzības.
Visu lielo interviju ar Latvijas basketbola izlases galveno treneri lasiet pirmdienas, 14. augusta, avīzē Diena!