Kāda atmosfēra bijusi pirmajās divās treniņu nedēļās izlases sastāvā?
Atmosfēra jau vienmēr mums ir bijusi laba. Sanāk jau piektais gads, kopš šis kodols esam kopā. Tāpēc ir ļoti forši trenēties. Viss jau ir zināms, treneri ir pazīstami, uzdevumi zināmi. Tā bāze kopš pirmās kopā sanākšanas šajā sastāvā 2010. gadā ir palikusi, ar katru gadu paliek kvalitatīvāka un labāka. Tajā pašā laikā atkal ir pietiekami daudz jauno spēlētāju, kuri arī klauvē pie izlases durvīm, kas arī ir pozitīvi. Ne tikai jaunas sejas, bet arī neļauj atslābināties.
Uz izlases jaunpienācējiem skaties kā uz potenciālajiem konkurentiem?
Protams, kā uz konkurentiem, jo cīnāmies jau par vietu sastāvā. Tas, ka esmu bijis tajā komandā šos gadus jau nenozīmē, ka tā noteikti būs arī šoreiz. Katru gadu ir jāierāda sevi, savu atbilstību izlases līmenim, un arī šī vasara nebūs izņēmums. Tā ir laba skola visiem, arī tiem, kuri sastāvā netiek, jo redz, pie kā ir jāpiestrādā, lai nākotnē tajā komandā tiktu.
Kādos toņos treneri sāka šo gatavošanās ciklu?
Tā pamatdoma bija tā, ka nekas jau nav izdarīts un sasniegts. Viss sākas no jauna, jātrenējas. Aicināja nedomāt par citiem, tikai par sevi un to, lai mēs paši pēc iespējas labāk sagatavotos. Jāparāda savs labākais sniegums ne tikai spēlēs, bet arī treniņos. Jācenšas neieciklēties uz lietām, kuras nevaram ietekmēt. Tās uzrunas jau ļoti neatšķiras viena no otras gadu no gada, jo tāpat jau nāk klāt cilvēki, kuriem tas viss ir jauns.
Pagājušo rudeni Slovēnijā, kad neizdevās aizsniegties līdz izslēgšanas turnīram un kārotajai ceļazīmei uz pasaules čempionātu, aicināja aizmirst vai atcerēties?
Nē, nē, treneris to tēmu nemaz neaiztika, un, manuprāt, tā arī ir pareizi. Lai cik sāpīgi tas viss bija, tā ir pagātne. Tas viss ir pagājis, un šobrīd ir jāskatās uz priekšu. Jāizcīna vieta nākamajā Eiropas čempionāta finālturnīrā, un tajā jāstartē vēl labāk.
Vai izdodas arī šo finālturnīru aizmirst, jo vēl šajā pavasarī daži no komandas ar lielu vilšanos runāja par to?
Ja godīgi, es vēl pavisam nesen internetā atradu un paskatījos nelielu to spēļu apskatu. Tas bija tāds ļoti nepatīkams zaudējums pret Beļģiju, kam man pat nav izskaidrojuma. Acīmredzot tam tā bija jānotiek, lai padarītu mūs vēl stiprākus un labākus nākotnē.
Vairāk nekā pusgada laikā nav nākušas atziņas, kāpēc toreiz beļģus izšķirošajā spēlē neizdevās noliekt?
Nevarējām iemest. Neviens. Kāpēc tā, grūti pateikt. Nebija mums laikam tās pārliecības, ka iziesim laukumā un vinnēsim to spēli. Vienalga kā, bet vinnēsim.
Tā spēles augstā likme lika par sevi manīt?
Iespējams, arī tā, taču nebija jau arī tā, ka viss bija tikai mūsu rokās. Pēc tam vēl ukraiņiem bija jānospēlē ar Lietuvu. Toreiz nebija lemts. Spērām tikai vienu soli uz priekšu. Nākamo jācenšas spert nākamajā turnīrā.
Kopumā gan turnīrs nebija slikts?
Tas tā smieklīgi skan, jo mēs jau tikai no grupas izkļuvām. Protams, tā konkurence tur bija liela, taču pēcgarša tik un tā palika tāda… neteikšu, ka slikta, bet vienlaikus zinājām, ka varējām vairāk.
Laikam jau par šīs vasaras mērķi izlasē viss ir skaidrs?
Jā, protams. Jātiek uz finālturnīru. Tajā ziņā tas pagājušā gada finālturnīrs ir vairojis pārliecību, jo apzināmies, ka varam spēlēt pret jebkuru komandu un vinnēt jebkuru. Ja savāksim labu komandu, domāju, ka ir visas iespējas tikt vēl tālāk. Vispirms gan jāizdara savs uzdevums šajā vasarā, tad varam domāt par nākamo.
Kvalifikācijas turnīra izloze šķiet veiksmīgākā kopš tā paša 2010. gada, kad šis komandas kodols sāka veidoties. Visu laiku bijušas vienas «nāves grupas»…
Jā, tā varētu teikt. It kā nekā draudīga grupā nav, taču nedrīkst iemigt, jo basketbolu jau prot spēlēt visi. Tajā pašā laikā es uzskatu, ka mums šajā grupā ir jāņem pirmā vieta. Esam šajos gados pierādījuši savu izaugsmi, un mums bez variantiem ir jātiek uz finālturnīru. Nav ko tur slēpties, tēlot to «latvietīti».
Visu sarunu ar Latvijas izlases basketbolistu Rolandu Freimani lasiet pirmdienas laikrakstā Diena!