Kāpēc bija tik neveiksmīgs sākums?
Nebija jau arī tā, ka viņiem bija kādi samocīti metieni vai kaut ko neļāvām. Ļāvām izdarīt brīvus metienus. Svarīgi bija nomierināties. Paldies līdzjutējiem, kuri turpināja mūs atbalstīt arī pēc tāda sākuma. Pirms otrā puslaika sakārtojām domas, pamainījām aizsardzību, mazliet sajaucot pretiniekiem kārtis ar jaukto zonas-cilvēka aizsardzību. Tā, pamazām, atspēlējāmies.
Cik ļoti izpildījāt spēles uzdevumu?
Galvenais uzdevums jau bija vinnēt, ko izpildījām. Šovasar jau reizi viņiem zaudējām, tāpēc zinājām, ka nekā viegla šeit nebūs. Arī viņu spēle pret Lietuvu parādīja, ka viņi nav nekādi peramie zēni. Bija grūti, taču spērām šo pēdējo soli.
Vai liela spēles uzņemšanās uz sevi bija paša iniciatīva?
Komandas biedri aicināja to darīt. Man kaut kā parasti vairāk gribas vairāk to spēli kontrolēt un vadīt saspēli, bet šoreiz bija jābūt nedaudz agresīvākam un biežāk uzbrukt pašam. Tas man ne vienmēr patīk, jo citreiz, ja tas nesanāk, viss ir vēl sliktāk. Šoreiz sanāca.
Kāpēc pirmajā puslaikā tik ļoti zaudējāt cīņā par atlēkušajām bumbām?
Tas tāpēc, ka pārāk mīksti sākām. Neatbloķējām pretiniekus, kas, diemžēl, gadās pārāk bieži. Labi, ka pratām saņemties.
Cik skarba saruna bija pārtraukumā?
Nebija skarba. Vienkārši bija jānomierinās. Sākumā varbūt uzlikām pārāk lielu spiedienu uz sevi – esam mājās, tāpēc vajag tā un šitā. Bijām pacietīgi un visu nokārtojām.
Vai pēc šī neveiksmīgā sākuma tiešām nepiezagās doma, ka neizdosies?
Protams, nē. Basketbolisti, esot laukumā, domā tikai par attiecīgo epizodi. Var jau būt, ka pret Lietuvu šādā situācijā būtu grūtāk atspēlēties, taču, visu cieņu igauņiem, taču tā tomēr nav tik augsta līmeņa komanda. Tik agri spēlē nedrīkst padoties, taču, svarīgi, ka tā atspēlēšanās ar savu spēli ir jānopelna. Skaidrs, ka pa galvu, pa kaklu nekas nenotiks, bet jāiet soli pa solītim.
Esi pasekojis līdzi tam, kā veidojas situācija mūsu pretinieku grupā?
Nē, bija pietiekami daudz savu domu un uzdevumu par pašu spēlēm. Kā redzat, situācija bija tāda, ka varējām arī netikt. Koncentrējāmies uz savu spēli. Protams, kaut kādas spēles esmu redzējis, taču ne rēķinājis un skaitījis bilances. Mazliet vairāk pasekoju vienīgi vāciešiem, jo pats šajā valstī spēlēju.
Cik lielas rezerves jūti pašu spēlē, sniegumā?
Viss ir atkarīgs tikai no mums. Vienmēr var spēlēt labāk. Šajā turnīrā vēl neesam nospēlējuši savu vislabāko basketbolu. Visur jau var pielikt. Ir vēl mazliet jāpiestrādā pie lomu sadales, jo visi esam līderi savos klubos, bet izlasē jābūt kā vienotam kolektīvam, jādara arī melnais darbs. Bija spēles, kurās to paveicām ļoti labi, bet bija tādas, kad to īsti negribējām darīt, un tas atstāj iespaidu uz rezultātu. Mēs par to runājam arī komandas iekšienē. Nav tā, ka kāds uz kādu dusmojas, taču runājam, kuram būtu jāiet cauri, jāiemet, bet kuram ir citi uzdevumi.
Kāpēc līdz šim nevienā spēlē nav bijusi augsta precizitāte metienos?
Tāpēc, ka kaut kā meklējam tikai tos vieglākos ceļus. Ja metam ar pretestību, tad, protams, ir lielāka iespēja, ka netrāpīsim. Katrā ziņā, mūsu basketbols sastāv no tiem trīspunktniekiem, taču neesam jau vienīgie. Arī beļģi, igauņi tā spēlē. Vienlaikus apzināmies, ka ir jānospēlē arī uz to groza apakšu.
Vai redzamība pēc uzacs traumas uzlabojas?
Nu, vizuāli jau paliek arvien briesmīgāk [smejas], jo acs paliek dzeltenīga, bet pats galvenais jau ir tas, ka tagad visu redzu. Sākumā situācija bija bēdīgāka. Šobrīd viss kārtībā.
Lillē tribīnēs droši vien jums nebūs tik liels atbalsts!
Jā, taču tāpat jutīsim to atbalstu, kurš mums bija šeit, mājās.
Nebūs vieglāk spēlēt, ja nebūs tik liela spiediena?