Kā vērtē savu debijas čempionātu galvenā trenera amatā?
Ir rūgtuma sajūta, jo neizdevās sasniegt cerēto. Gūt tādu pozitīvu rezultātu, kas uzlabotu kopējo noskaņu komandā. Vienīgi ir prieks par [Riku Kristenu] Rozīti, kura otrā vieta U-23 konkurencē un desmitā starp pieaugušajiem, startējot pirmo reizi pie lielajiem, ir izceļama visa čempionāta griezumā.
Rozīša rezultāts un stabilitāte bija negaidīts pārsteigums?
Īsti ne, jo viņš jau sezonas sākumā ārzemju trasēs pakāpeniski tuvojās šim rezultātam. Viņš jau lauzās tajā elitē un Siguldā, savā mājas trasē, pasaules čempionātā spēja tikt galā ar spriedzi. Elīza [Tīruma] šajā spriedzē sabruka psiholoģiski.
Arī pārējie pārdega?
Liela daļa. Tas spiediens tomēr bija nežēlīgi liels uz visiem. Ja vēl brāļiem [Šiciem] pirmajā dienā būtu medaļa, tad arī pārējiem viss pasākums būtu bijis mierīgāks. Spriedze auga arvien lielāka un lielāka. Diemžēl neizturējām.
Bija kļūdas braukšanā, bet bija arī problēmas ar tehniku, jo sestdien slieces neslīdēja?
Tas tāpēc, ka sestdien bija krietni siltāks. To brāļi arī atzina, ka stafetes braucienu viņi veica sliktāk nekā dienu iepriekš, taču laiks, salīdzinot ar tiem pašiem austriešiem, bija krietni labāks. Paši vēl domājam, kāpēc tā, taču skaidrs, ka joprojām mums nav īsti labas tehnikas braukšanai Siguldas trasē. Stulbi sanāk, taču savai mājas trasei mums nav tehnikas. Treniņos visi brauc vienādi un viss šķiet kārtībā, bet tikai sacensībās tu vari novērtēt, cik tālu esi ticis. Nav cita atskaites punkta. Nu redzam, ka pārējie ir aizgājuši stipri tālāk, bet mēs tehnikas ziņā atpaliekam.
Kas jādara, lai tā nenotiktu?
Ir ieceres, domas. Mums ir pat iegādāts inventārs, dažādas iekārtas, kuras jāuzstāda un jāizmanto, taču mums vienkārši trūkst telpu. Ceru, ka tuvākajā laikā tā lieta beidzot tiks atrisināta. Sportisti jau četrus gadus sūdzas par normālu telpu trūkumu, lai varētu pilnvērtīgi sagatavot tehniku.
Lai gan šī bija sezonas kulminācija, priekšā vēl divi posmi. Kas jāizdara tajos?