«Divus gadus tiešām bijām pazuduši un tos traumu dēļ varam norakstīt,» intervijā Dienai Andris atzīst, ka nācies pielikt ne mazums pūļu, lai brāļi atgrieztos starp pasaules vadošajām ekipāžām.
Andris. Pagājušais gads gan nemaz nebija tik bēdīgs. Sezonas sākumā daudz eksperimentējām, daudz mēģinājām atrast kamanu ātrumu, un sezonas beigas noteikti nebija sliktas. Arī kopvērtējumā tikām labāko sešniekā.
Juris. Protams, uz brāļu Dukuru fona izskatāmies pieticīgi. Visi jau pieraduši pie regulārām uzvarām, taču arī mēs cenšamies un cīnāmies. Arī šosezon kopvērtējumā esam astotajā vietā. Neesam ļoti tālu no pašiem labākajiem.
Sezona līdz šim bijusi sekmīga?
Andris. Uzskatu, ka šī sezona, ja neņem vērā ieņemtās vietas, mums ir izvērsusies pat ļoti laba, jo visu, ko gribējām tās gaitā izdarīt, esam paveikuši. Pirmkārt, tikt skaidrībā par jaunajām kamanām, tās attīstīt un padarīt konkurētspējīgas. Šobrīd ir tā, ka, nobraucot labi, rezultāts arī tāds parādās. Vēl, protams, pašiem jāatrod stabilitāte un nedaudz pārliecības braukšanā, bet kopumā pašlaik esam apmierināti gan ar to, ko rāda mūsu kamanas, gan ar to, uz ko esam spējīgi paši.
Vietas līdz šim bijušas otršķirīgas?
Juris. Nekad neesam tā speciāli rēķinājuši, kurā vietā vajadzētu būt. Vienmēr cenšamies parādīt to labāko, tātad - cīnāmies par uzvaru. Ir bijuši arī šosezon atsevišķi braucieni, kad esam labāko trijniekā. Ja paši kļūdāmies, nevar vainot ne kamanu, ne kādu citu.
Andris. Vainu parasti cenšamies meklēt sevī. Daudz analizējam padarīto un cenšamies kļūdas neatkārtot. Domāju, ka olimpiskajām spēlēm esam sagatavojušies pienācīgi. Viss rit pēc plāna, lai Sočos viss būtu kārtībā.
Gatavojoties olimpiskajam startam, atsaucāt atmiņā to, ko darījāt pirms Vankūveras?
Juris. Tās ir pilnīgi dažādas valstis, atšķirīgas laika zonas, sacensības citā dienā. Tas viss ir pilnīgi dažādi. Vankūverā sasniegtais bija ļoti patīkami, taču pēc tam pavilkām svītru. Sākās jauns ceļš, kas uz Sočiem bija jālauž jau pavisam citādi. Bija ļoti daudz nedienu un dažādu traumu, pēc kurām vispirms svarīgākais bija vispār tikt uz kājām. Tikai pēc tam sākām domāt par sportu un vēl vēlāk varējām sākt likt savu latiņu arvien augstāk un augstāk. Ja tā paskatās, Sočiem esam gatavojušies tikai divus gadus četru vietā, kā vajadzēja būt. Domāju, ka esam tikuši jau diezgan augstu, un ceru, ka tādā pašā progresijā iesim uz priekšu.
Visu sarunu lasiet pirmdienas, 27.janvāra, laikrakstā Diena!