Kā pagājis laiks kopš Štromberga zelta brauciena Londonā?
It kā jau nepareizi, bet pēc aizbraukšanas mājās bija tāds atslābums, ka veselu mēnesi neko nedarījām. Sēdējām mājās, svinējām savu no jauna piedzimšanu, atpūtāmies. Pēc tam jau viss atgriezās vecajās sliedēs. Oktobrī sākām plānošanu, novembrī atsākām darboties.
Šajā laikā ir parādījušās kādas atziņas par to, kāpēc jums atkal izdevās uzvarēt?
Mēs to bijām vairāk pelnījuši. Ļoti mērķtiecīgi strādājām, nepazaudējām galvu, ja viss negāja gludi. Turējāmies pie tā plāna, ko bijām iepriekš izdomājuši.
Gaidīji, ka nāksies tik daudz nodarboties ar psiholoģiju arī sacensību laikā?
Tas jau kļuvis par tādu standartiņu. Tās gonkas jau atkārtojas, un katru reizi sportistiem kāda motivācija ir jāsameklē. Pārsvarā es čaļiem ļauju pašiem atrast to pieeju sacensībām, bet olimpiskajās spēlēs bija tā reize, kad nedrīkst gaidīt, «jādod iekšās». Nav viegli, jo jānojauš, kuri vārdi, kurā brīdī ir īstie. Turklāt man jau tie čaļi ir baigie čempioni. Ar savām prasībām. Vairs nevar vienkārši pateikt - aiziet, braucam! Tāds ir mans darbs. Daudz arī no viņu ieteikumiem ņemu vērā. Tas pats Štrombergs pagājušās sezonas sākumā vienā intervijā teica, ka galvenais, lai treneris viņam ticētu. Noskaņoju sevi un ticēju, ka viņš var.
Cik viegli bija noticēt? Bija arī kritiski brīži - smaga trauma, slimības...
Godīgi sakot, ja kaut kas tāds notiek, tā man ir kā dubultmotivācija. Tā dod spēku un gribēšanu censties. Ja viss iet labi un vienkārši jādzīvo laikam līdzi, tas man ne īpaši. Ja neiet, tad ņemies un meklē, kā un ko varētu darīt. Mana filozofija ir tāda - ja visu izdari pēc labākās sirdsapziņas un vēl vairāk, tad to rezultātu nopelni. Mēs nopelnījām.
Divas zelta godalgas liecina par Latviju kā BMX lielvalsti, vai arī tas ir Štromberga fenomens?
Jāsaprot, ka esam lielvalsts pēc rezultātiem, ne pēc audzēkņu skaita. Protams, tas ir Māra fenomens, taču nedrīkst aizmirst, ka ejam kā viena liela kopēja komanda. Katrs velk savas stiprās puses, un tikai visiem kopā mums ir rezultāts. Ja vērtē plānošanu, teoriju un attieksmi, tad viennozīmīgi esam pārāki par visiem citiem.
Vai jūtams jauno trenēties gribētāju pieplūdums?
Te jau klubos visi, rokas berzējot, saka, ka interese aug. Tālākais ir atkarīgs no mums pašiem - kā mēs to sporta veidu mācēsim pasniegt jaunajiem censoņiem un viņu vecākiem. Cik interesants tas viņiem liksies. Redzami ir panākumi, taču tam apakšā ir ļoti nopietns un ilgstošs darbs.
Kādus treniņapstākļus Latvijā varam nodrošināt?
Ja uz BMX skatāmies kā uz masu sportu, tad mums tās trases ir pat pārāk sarežģītas. Mazam bērnam jau vajag tikai aktivitāti. Ja skatāmies kā uz augstu sasniegumu sportu, tad mums ir trase Rubenē, kas pēc sarežģītības pakāpes ir tik augstā līmenī, ka pat mūsu vadošajiem sportistiem šeit ir kur trenēties, pilnveidoties un turpināt izaugsmi.
Esmu dzirdējis par plāniem Valmierā izveidot slēgtu trasi.
Jā, būvēsim nojumes trasi, kurā sacensības varēs norisināties jebkādos laikapstākļos. Pagaidām ļoti daudz treniņu izlaižam un nevaram strādāt nepastāvīgo laikapstākļu dēļ. Jāturpina attīstīties. No tā ceļa neesam noslīdējuši. Izvirzām jaunus mērķus, gadu no gada iesim, domāsim un centīsimies turēt līmeni. Sportisti mums ir, jaunā maiņa jāaudzina. Ja vēl skolu sporta sistēmā ieliktu BMX. Ceram sporta veidu pakārtot ne tikai medaļai, bet arī vispārējai attīstībai.
Cik liela ir pretimnākšana varas gaiteņos, bīdot savas ieceres?
Divas zelta medaļas parāda, ka tas, ko darām, nav nekāds svētdienas pasākums. Tiek novērtēts, ka panākumi gūti neatlaidīgā darbā. Tā pati nojumes būvēšana ir atbalstīta, tāpēc ir prieks censties. Kā teica arī jaunais Latvijas Riteņbraukšanas federācijas prezidents Igo Japiņš, mūsu BMX viss neapstājas tikai pie Štromberga. Arī aiz viņa ir cilvēki, ar kuriem jāstrādā un kuri jāaudzina. Ja balstīsim visu uz Štrombergu, tad mums tā attīstība apstāsies. Jāiet uz priekšu, bet šīs zelta medaļas mums paver vaļā to ceļu.
Kā veidojas dialogs ar jauno federācijas vadību?
Igo Japiņš ir riteņbraukšanas leģenda, turklāt viņš bijis ļoti aktīvs arī pēc sportista karjeras beigām. Viņš to sportu redz no iekšienes, tāpēc man kā trenerim ar viņu ir viegli runāt un izteikt savas domas, jo viņš mani ļoti labi saprot. Ne jau viņš viens visu izglābs, darbs jādara visiem kopā. Galvenais, lai veidojas sapratne un skats ir vienā virzienā. Redzēsim, ko panāksim. Ja tagad neizmantosim savas tiesības gan vietējā, gan starptautiskā mērogā, tad jau mēs paši būsim vainīgi. Ja nevarēsim uzrīkot Pasaules kausa posmu, kas būtu milzu atspaids, lai kvalificētos nākamajām olimpiādes spēlēm... Zelta medaļu dēļ mums nākamajās olimpiskajās spēlēs neviens nedos trīs vietas. Viss sākas no sākuma.
Kāda izskatās Rio 2016 perspektīva, sākot jau ar tevi - nav noslēpums, ka esi starp visgrūtāk noturamajiem speciālistiem!
Pagaidām nav neviena piedāvājuma, kas mani finansiāli apmierinātu tik ļoti, lai tas nonāktu pirmajā vietā. Tomēr tas darbs šeit ir izdarīts ar čaļiem, kuri no sešu gadu vecuma kopā nākuši un trenējušies. Mums tā ir veidojusies kā ģimene. Ja man būtu jāiet strādāt kaut kur citur, tas nozīmētu, ka man būtu jāpamet ģimene. Es nekad nebūtu gatavs pamest savu ģimeni naudas dēļ. Ja nāks kādi jauni, labāki cilvēki, kuri strādājuši pie citiem treneriem, tad es, iespējams, varētu šo jautājumu izskatīt, bet, kamēr man ir sava ģimene - Māris, Edžus, Rihards un pārējie -, tikmēr es neredzu iespēju viņus pamest. Ne par kādu naudu. Ja vēl valdība mūs atbalsta, tad vispār neredzu jēgu darīt kaut ko citur, nevis savās mājās.