Decembra vidū Prokopčuku ģimene - Jeļena, viņas vīrs un treneris Aleksandrs un, protams, mazais Viktors - dosies uz Portugāli, kur līdz marta vidum notiks gatavošanās nākamās sezonas startiem.
Kad vīram Aleksandram apvaicājos par interviju, viņš ilgāku laiku nevarēja atrast piemērotu laiku. Palika iespaids, ka esi tikpat aizņemta kā Ministru prezidents...
Man patiešām trūkst laika. Lai visu varētu paspēt izdarīt, ir nepieciešams stingrs režīms.
Kurš plāno dienas režīmu?
Bērns. Esam no viņa atkarīgi.
Ja viņš pamostas naktī, nākamajā dienā vari trenēties ar pilnu slodzi?
Protams, tādā gadījumā mana organisma atjaunošanās nav bijusi pilnvērtīga. Parasti ir tā, ka pēc brokastīm ar viņu paspēlēju kādu spēli, tad viņš iet pastaigāties, bet es eju uz treniņu. Kad esmu atpakaļ, pagatavoju pusdienas, mēs paēdam, palasu viņam priekšā kādu grāmatiņu, un tad ir diendusa. Nopietna treniņu cikla laikā es arī pa dienu eju gulēt. Tad ir otrs treniņš, kura laikā puiku skatās vecmāmiņa. Pēc tam jau vakariņas, spēles, un atkal ejam gulēt. Nav viegli, ja ir nepieciešami divi treniņi dienā.
Viktors vēl bieži mostas arī naktī?
Vispār viņš mēdza, bet pirms mūsu aizbraukšanas uz Ņujorku viss bija labi. Septiņas dienas bijām projām. Emocionāli Viktoram tas bija grūts laiks, tāpēc tagad viņš atkal ap trijiem pamostas un vaicā: «Mamma, kur tu esi? Mamma, mamma...» Tomēr visu laiku viņš ir bijis kopā ar mums. Arī pirms Ņujorkas treniņnometnē Šveicē bijām kopā. Protams, ir iespēja paņemt kādu tantiņu, kas bērnu pieskata. Lielais sports ir aizgājis tik tālu uz priekšu, ka bez kārtīga darba nav iespējams sasniegt labu rezultātu. Sports man tagad ir kaprīze. Varu atļauties darīt, kā es gribu. Izdevās - ļoti labi, kaut kas nesanāca - es par to vairs tik ļoti nepārdzīvoju. Tagad es dzīvoju bērnam. Sports kā galvenā dzīves sastāvdaļa bija pirms Viktora.
Esi izteikusies, ka tagad esi amatiere. Ja es uzsvēršu, ka amatiere Prokopčuka ir izcīnījusi trešo vietu Ņujorkā, par šādu atklāsmi pasaules sporta sabiedrība nebūs šokēta, ņemot vērā tevis teikto, ka sports attīstībā ir ļoti tālu aizgājis uz priekšu?
Es tik tiešām pērn intervijā izteicos, ka vispirms esmu māmiņa un tikai pēc tam sportiste. Principā es to tagad varu atkārtot. Esmu amatiere, bet ar profesionālu attieksmi. Un arī ar profesionālu treneri. Aizņemtības dēļ es nevaru veltīt atjaunošanās procesam tik daudz laika, cik vajadzētu. Man nav laika, lai brauktu uz Mežaparku pie masiera. Protams, es to daru pirms paša maratona pēdējā sagatavošanās stadijā.
Treniņiem amatieru statusā arī ir nepieciešams finansiālais nodrošinājums. Darboties šādā režīmā ļauj iepriekš sacensībās nopelnītās prēmijas, vai arī vīrs Aleksandrs ar trenera darbu nodrošina ģimeni?
Sašam ir skrējēju grupiņa un arī viens triatlonists, kuru viņš konsultē. Tāpat mums ir uzkrājumi, un es kā sportiste cenšos startēt sacensībās, kurās ir iespējams nopelnīt. Balstāmies paši uz sevi. Saša man ir treneris, masieris un sniedz arī psiholoģisko atbalstu, kad tāds ir nepieciešams, piemēram, savainojumu gadījumos. Konsultāciju man neatsaka daktere Līga Cīrule Latvijas Olimpiskajā vienībā. Principā esam mazs ģimenes uzņēmums, kas darbojas sporta jomā.
Visu Māra Zemberga sarunu ar titulēto skrējēju Jeļenu Prokopčuku lasiet pirmdienas, 2.decembra, laikrakstā Diena!