Apzināti kļuvi par sporta fizioterapeitu vai arī apstākļu sakritības dēļ?
Tā bija nejaušība. Ar sportu es gan biju saistīts jau vidusskolā, kad sāku braukt ar automašīnām. Aizrāvos ar ralliju un ar to nodarbojos līdz 1985. gadam. Tajā laikā bija iecere Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtā (LVFKI), kā tolaik sauca Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju (LSPA), atvērt tehnisko sporta nodaļu, tāpēc iesniedzu LVFKI dokumentus. Sāku studijas, tomēr tehnisko sporta nodaļu tā arī neatvēra. Man ieteica iziet masāžas kursus, ja reiz esot iecere darboties sporta jomā. Tā arī izdarīju un Gaiļezera slimnīcā sāku strādāt par masieri. Vienlaikus paliku LSPA par pasniedzēju. Sagadīšanās dēļ pirms Lillehammeres olimpiskajām spēlēm 1993. gadā sāku strādāt ar kamaniņu braucējiem. Tolaik, šķiet, Annai Orlovai, bija muguras problēma, un viņu uz LSPA pie manis atveda treneris Edvīns Guršpons. Pastrādāju, viņai palika labāk, un Edvīns teica, lai es pārbaudu arī pārējos sportistus. Tā es nokļuvu pie kamaniņniekiem treniņnometnē Siguldā. Pagāja viens gads, un uz Lillehammeres olimpiskajām spēlēm lielākā delegācija bija kamaniņu braucējiem. Tur jau pieskatīju arī pārējos mūsu delegācijas sportistus, jo biju vienīgais masieris. Delegācijā bija vēl daktere Zane Krūze.
Kā bijušais rallija braucējs nepieciešamības gadījumā sportistus spētu ātri nogādāt no vienas uz nākamo sacensību vietu?
Es jau visu laiku biju arī šoferis, tikai šosezon skeletona puiši mani pierunāja lidot. Kad tika izveidota Latvijas Olimpiskā vienība, masieru jau nebija daudz, tāpēc man vajadzēja apbraukāt vairāku sporta veidu pārstāvjus. Esmu strādājis ar vieglatlētiem, airētājiem, vingrotājiem... Tolaik lidot bija dārgi, tāpēc LOV nopirka mašīnu. Tajā iemetu savu kušeti, un uz priekšu. Autorallijā iegūtās iemaņas man lieti noderēja.
Gaiļezera slimnīcā viena no ārstēm esot teikusi, ka tavas rokas ir kā reiz radītas masāžai. Kādām rokām ir jābūt masierim?
Parasti par cilvēka rokām secinājumu izdara pēc sasveicināšanās. Ja ir silta roka, saka, ka varētu būt labs masieris. Rokas atšķiras arī pēc jutīguma. Ir cilvēki, kuri labāk sajūt izmaiņas audos. Man, piemēram, rokas ziemā salst. Es vienmēr valkāju cimdus un, filmējot trasē sportistu braucienus, cenšos rokas pasargāt. Parasti jau sportistiem muskuļi ir savilkti, un staipīšana notiek ar varu. Ar rokām tad ir jāmēģina sajust, uz kuru pusi un kā muskulis būtu jāstaipa. Tās ir iemaņas, kas vieniem piemīt, bet citi nekad tā arī neapgūst.
Masējot ar aizsietām acīm, varētu atpazīt sportistus?
Ja es ar viņiem pirms tam jau būšu pastrādājis, protams, pateikšu, kurš ir kurš.
Kā notiek fizioterapeitu dalījums pa sporta veidiem?
Patlaban LOV esam jau seši fizioterapeiti. Mums katram tomēr ir nedaudz atšķirīgs darba stils. Kādam no sportistiem labāk patīk, kā strādā Mareks (Osovskis), citi atkal izvēlas Māri (Eikenu) vai vēl kādu no mums. Cits citu jau arī aizvietojam. Ja Māris ir aizbraucis kopā ar biatlonistiem, viņa prombūtnes laikā es nepieciešamības gadījumā neatsaku airētājiem, lai gan ikdienā viņi nāk pie Māra.
Kuri sporta veidi ir tavā pārziņā?
Jau piekto gadu esmu kopā ar skeletonistiem Martinu un Tomasu Dukuriem. Pirmo reizi es viņus iepazinu 2010. gada olimpiskajās spēlēs Vankūverā. Viņus apmierināja, ko un kā es daru, tāpēc arī mums izveidojās sadarbība. Kad ziemas periodā esmu mājās, pie manis atskrien kāds no vieglatlētiem. Pēc skeletona sezonas beigām man būs vieglatlēti Laura Ikauniece-Admidiņa, Madara Palameika un Rolands Štrobinders. Pie manis atnāk arī Aiga Grabuste un Māris Urtāns. Aprīlī jau būšu kopā ar vieglatlētiem treniņnometnē Portugālē.
Visu sarunu ar fizioterapeitu Edvīnu Lešenkovu lasiet pirmdienas, 23.februāra, laikrakstā Diena!