Paralimpiskās komitejas prezidente Dadzīte: Vai sportā esam vienlīdzīgi?

Katru gadu cilvēkiem ar invaliditāti organizējam Paralimpiskā sporta dienu, kur ikvienam sportotgribētājam ir iespēja piedalīties dažādās sacensībās. 2011. gadā, kad pirmo reizi organizējām šādas sacensības, tajās piedalījās 157 sportotgribētāji no visas Latvijas. Pieprasījums pēc šāda veida sporta aktivitātēm aug. Ar katru gadu dalībnieku skaits palielinās. Šogad bijām saņēmuši vairāk nekā 500 pieteikumu. Diemžēl esošā pieejamā infrastruktūra no drošības viedokļa nevar uzņemt vairāk par 500 cilvēkiem - sportotgribētājiem kopā ar asistentiem. Līdz ar to esam spiesti noteikt dalībnieku skaita limitu.

Virspusēji raugoties, šķiet, ka Latvijā jau ir pieejami daudz sporta centru. Šobrīd Latvijā kopumā ir 8 olimpiskie centri un dažādi mazāki sporta centri. Taču praksē redzam, ka cilvēkiem ar invaliditāti, tai skaitā parasportistiem, iespējas izmantot šos sporta centrus ir ļoti ierobežotas vai vispār nav. Rezultātā parasportisti spiesti braukt trenēties uz Vāciju, Spāniju un citām valstīm. Bērni un jaunieši – aprast ar domu, ka sports - tā ir ekskluzīva un grūti pieejama iespēja.

Galvenie iesmesli: liela daļa sporta centru nav pietiekami pielāgoti cilvēkiem ar invaliditāti, transporta problēmas, sporta centra tuvumā nav iespēju pārnakšņot cilvēkiem ar invaliditāti, noslogotības dēļ pieejamie treniņu laiki bieži nav izmantojami.

Nepietiekama pielāgotība

Lai arī kopumā infrastruktūras pielāgotība pakāpeniski uzlabojas, tai skaitā sporta centros, tomēr joprojām tā lielākoties ir nepietiekama. Bieži vien uzlabojumi tiek veikti “ķekša pēc”, nepārliecinoties, vai reāli dzīvē cilvēks šo infrastruktūru var izmantot.

Sporta centru gadījumā biežāk sastopamie šķēršļi ir: sliekšņi, joporojām invalīdu stāvvietu trūkums – to vispār nav vai ir simboliski ierīkota viena vai divas. Sastopamas arī tādas durvju atvēršanas sistēmas, kur cilvēkam ratiņkrēslā, lai atvērtu durvis, ir nepieciešams vēl viens cilvēks. Nereti nav pielāgotas dušas un labierīcības, lai cilvēks ratiņkrēslā var piebraukt un pārsēsties; cilvēks ratiņkrēslā nevar nokļūt no sporta zāles uz ēdināšanas zonu. Sportistiem nav telpu, kur novietot inventāru. Citviet dzīvošana ir daļēji pielāgota, savukārt paši treniņi, piemēram, peldbaseinā nav iespējami, jo tas nav pielāgots. Ir gadījumi, ka sporta centros ir ierīkotas ģērbtuves ar skapīšiem, kur nepieciešams piecelties, lai tos atvērtu, gaismas slēdži un logu rokturi nav aizsniedzami.

Saprotu, ka pielāgotības jomā problēma nav tikai sporta centri. Problēma visticamāk pastāv arī nepilnīgos būvnormatīvos, jo ar pielāgotības trūkumiem esam saskārušies arī, piemēram, jaunuzceltās sociālajās mājās, kur paredzēti dzīvokļi cilvēkiem ar invaliditāti. Ir pašvaldības, kā piemēram, Rēzekne, Cēsis, Limbaži, kur pirms šādu būvju nodošanas ekspluatācijā pārbaudīt ēku tiek pieaicināti arī pieejamības eksperti, kuri paši pārvietojas ratiņkrēslā. Bet tā šobrīd valstī nav obligāta prasība, un paliek katra paša sirdsapziņas jautājums.

Īpaši sporta infrastruktūras trūkums ir vieglatlētikā – tas ir aktuāli gan vieglatlētiem, gan paravieglatlētiem. Tieši vieglatlētikā mums ir vislielākais potenciāls un esam izcīnījuši Latvijai medaļas.

Savukārt skolu infrastruktūras pielāgotība tiešā veidā ietekmē bērnu iespējas uzturēt savu veselību un iekļauties sabiedrībā. Lai gan iekļaujošās izglītības tendences un demogrāfiskā situācija Latvijā veicina skolu vadību centienus piemērot vidi ikvienam audzēknim, tomēr nereti vecāki, pat neaprunājoties ar sporta skolotājiem, lūdz bērna ārstam izrakstīt atbrīvojumu no sporta stundām uz visu mācību gadu. Viens no iemesliem - skolā sporta zāle un ģērbtuve nav pielāgotas. Vajadzētu būt pretēji – bērniem ar invaliditāti sporta un kustību iespējas ir īpaši svarīgas veselībai.

Transporta un nakšņošanas problēma

Šī problēma visticamāk ir kopīga visiem reģionu iedzīvotājiem – gan tiem, kam ir, gan tiem, kam nav invaliditātes. Ja sabiedriskais transports no dzīvesvietas uz pilsētu, kur atrodas sporta centrs, kursē vienu reizi dienā turp un vienu – atpakaļ, tad skaidrs, ka ieplānot regulārus treniņus jau tā noslogotajā sporta centra grafikā ir teju neiespējami. Šo problēmu varētu risināt nakšņošanas iespējas sporta centru tuvumā. Diemžēl šāda prakse Latvijā nav attīstīta. Arī tad, ja sporta centrs ir pieejams cilvēkiem ar invaliditāti, treniņnomes vai sacensības nav kur rīkot, jo nav iespēju to tuvumā izmitināt lielāku skaitu cilvēku ar invaliditāti.

Lielākoties vai nu nakšņošanas iespēju sporta centra tuvumā nav vai arī cilvēkiem ratiņkrēslos pielāgoti numuriņi viesnīcās ir vien pāris, jo arī viesnīcas bieži nav pietiekami pielāgotas. Rīgā, rīkojot sacensības ar vairāk nekā desmit sportistiem ratiņkrēslos, nakšņošanas iespēju izvēle nav liela. Mēs mēdzam izmantot “Riga Islande Hotel”, jo tur pielāgoti ir septiņi numuriņi un personāls ir ļoti atsaucīgs, lai mēs varētu sakomplektēt numuriņus tā, lai vismaz 14 ratiņnieki varētu tikt uz labierīcībām.

Pieejamie treniņu laiki – dienas vidū vai teju naktī

Trešais problēmu loks saistībā ar esošajiem sporta centriem ir to noslogotība un cenas. Šobrīd Latvijā ir 95 atzītās sporta federācijas, kurām nepieciešami treniņu laiki. Tad vēl ir dažādi sporta pulciņi, darbavietu komandu sacensības, treniņnodarbības iedzīvotājiem utt. Mūsu parasportistu praksē redzam, ka nereti treniņu laiki tiek piedāvāti, piemēram, vienos dienā, kad vairums cilvēku ir darbā, vai vienpadsmitos vakarā, kad pat visizturīgākajam sportistam treniņa laiks nav iedomājams.

Trenēšanās iespējas sporta centros mūsu esošā budžeta apstākļos ir dārgas. Piemēram, trīs pusotru stundu ilgi tenisa treniņi maksā 56 eiro. No Latvijas Paralimpiskās komitejas puses darām visu iespējamo, lai mūsu sportistus finansiāli atbalstītu, tomēr ar mums atvēlēto budžetu varam finansēt tikai aptuveni trešdaļu no nepieciešamā treniņu apjoma. Kopumā mūsu pārziņā ir 23 sporta veidi un 19 sporta federācijas, kā arī divi sadarbības partneri – Latvijas Nedzirdīgo sporta federācija un Latvijas speciālā olimpiāde. Pārējais gulstas uz pašu sportistu pleciem un sponsoru atbalsta. Šajā ziņā vēlos pateikties Rīgas pašvaldībai, kas atbalsta Rīgas sportistus, un bankai Citadele, kas nu jau ir ilggadējs paralimpiešu atbalstītājs. Savukārt vidusmēra Latvijas ģimenei, kurā ir bērns vai kāds cits ģimenes loceklis ar invaliditāti, šādu izmaksu nodarbības ir tikai sapnis.

Paralimpiskais sporta centrs – liels un svarīgs solis sporta pieejamības uzlabošanai

Mans mērķis nav žēloties, bet gan risināt. Skaidrs, ka ir nepieciešams turpināt uzlabot jebkuras infrastruktūras pielāgotību. Vēl viens svarīgs solis, kas būtiski uzlabos sporta pieejamību cilvēkiem ar invaliditāti, ir Paralimpiskais sporta centrs. Tas ir iecerēts kā mugurkauls paralimpiskā sporta attīstībai Latvijā.

Ņemot vērā pasaules labo praksi, Paralimpiskajā sporta centrā cilvēkiem ar dažāda veida invaliditāti būs iespēja sportot, būt sporta speciālistu uzraudībā, kā arī pārnakšņot. Tādējādi cilvēki ar invaliditāti arī no attālākajiem Latvijas reģioniem varētu atbraukt un uzturēties šeit vairākas dienas. Šī sporta centra unikalitāte slēpjas tajā, ka tas apvienos cilvēkiem ar invaliditāti pilnībā pielāgotu sporta infrastruktūru un nakšņošanas iespējas, un veiks gan sporta, gan sociālās funkcijas. Šāda apvienojuma Eiropā vēl nav. Līdz ar to tas būtu pirmais šāda veida sporta centrs ne tikai Baltijā, bet visā Eiropā.

Šis sporta centrs ir svarīgs gan visiem Latvijas iedzīvotājiem ar invalditāti, kam sports ir ļoti svarīga veselības uzturēšanas un arī socializēšanās sastāvdaļa, gan arī parasporta attīstībai – ikdienas treniņiem, treniņnometņu, sacensību un čempionātu organizēšanai.

Vēl vairāk – tas ļaus organizēt arī starptautiskas sacensības, čempionātus un piesaistīt parasporta tūrismu, kas sniegs arī savu artavu ekonomikas sildīšanai.

Līdz šim valsts ir atbalstījusi šī sporta centra ieceri un ļoti ceru, ka arī nākamajā un turpmākajos gados varēsim turpināt tā īstenošanu.

Noslēgumā vēlos citēt kādu vecāku vēstuli, kuru bērniem bija iespēja piedalīties ratiņtenisa nodarbībās un nometnē Nīderlandē:

“Regulāras sportošanas ietekme uz bērnu fiziskajām iespējām, pašapziņas pieaugšanu, mērķtiecību, gaišāku attieksmi pret dzīvi un savu nāktoni ir bijusi tik pozitīva, ka dažus no bērniem varētu uzskatīt par citiem cilvēkiem, cik šis iespaids ir bijis liels. Bērni ir ieraudzījuši iespējas, kuras sniedz dzīve, vēlas aktīvi iekļauties sabiedrībā, apgūt profesiju un kļūt neatkarīgi.”