Quantcast
Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Paraolimpiskā čempione Dadzīte: Nāciet, pievienojieties!

Parasports ir tas pats sports, tikai ar "para", tomēr ilgu laiku sabiedrībā pastāvēja uzskats, ka tas ir kaut kas fiziski vieglāks, relaksētāks un prasa mazāk piepūles. Cilvēku izpratne un attieksme pret parasportu un tā nozīmi pakāpeniski ir mainījusies, te lielākais nopelns, manuprāt, ir pašiem parasportistiem un viņu izcilajiem sasniegumiem pasaulē. Tikai esot šajā vidē saprot, ka tā nav nekāda rehabilitācija – tas ir smags ikdienas darbs, stingrs treniņu grafiks un sīva konkurence. Tajā paša laikā tā ir arī kopā būšana, iedvesmojoši stāsti un gandarījums par rezultātiem. Turklāt tik plašas iespējas kā šobrīd, Latvijas parasportistiem nav bijušas nekad.

Paraolimpiskajam sportam plašāka sabiedrības uzmanība tika pievērsta pirms Londonas olimpiskajām spēlēm 2012. gadā kampaņā Tu esi. Tu vari., parādot, ka arī cilvēki ar invaliditāti var sportot un sasniegt pasaules līmeņa rezultātus. No Londonas Latvijas astoņu sportistu komanda atgriezās ar divām medaļām. Četrus gadus vēlāk Latvijas komanda Riodežaneiro paralimpiskajās spēlēs jau bija plašāka – 12 sportisti un mājās atvestas četras medaļas. Mūs pamanīja ne tikai sporta līdzjutēji un plašāka sabiedrība, bet – kas vēl nozīmīgāk – bērni un jaunieši, kurus  ar savu piemēru iedvesmojām un iedrošinājām pievienoties parasportam.  Kopš tā laika vēlme un interese iesaistīties paralimpiskajā sportā būtiski auga – mūsu skaits  pamazām trīskāršojās.

Bijām sasnieguši divus nozīmīgus mērķus - sabiedrība mūsu paveikto arvien vairāk novērtēja un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām radās vēlme iesaistīties un sportot. Tam, protams, nepieciešams arī finansējums.

Šo gadu varam atzīmēt kā lielāko pagrieziena punktu Latvijas paraolimpiskās kustības vēsturē, jo mums pirmo reizi ir ģenerālsponors. Mēness aptieka turpmāko trīs gadu garumā sniegs nozīmīgu finansiālu atbalstu parasporta kustības uzturēšanai un attīstībai.  Tas ir ļoti būtiski, jo visā Latvijā ir  daudz jaunu cilvēku, kuri labprāt iesaistītos sportā. Jaunieši ir tā kategorija, kurai  vienmēr ir pietrūcis finansējuma, lai viņu iesaistes process būtu intensīvāks.

Savu ikdienu šobrīd lielākoties aizvadu, trenējoties Vācijā, tāpēc man ir ar ko salīdzināt. Lai arī Latvijā vēl ne viss ir tā kā gribētos, ir prieks arī par to, cik tālu esam izauguši savā izpratnē par dažādo. Patlaban parasporta kustībā Latvijā  iesaistījušies vairāk nekā 6000 sportot gribētāji. Mums ir 27 dažādu sporta veidu, un ikvienam ir iespējas izmēģināt jebkuru veidu, kuru vien viņš vēlas. Mēs maksimāli cenšamies iesaistīt daudz bērnu un jauniešu. Te jāatzīmē, ka paraolimpiskās kustības mērķis nav obligāti veidot jauniešus par top sportistiem, bet gan piedāvāt iespēju izrauties no savas ikdienas, parādīt, ka viņi spēj vairāk nekā paši iedomājas un kustību traucējumi nav šķērslis sasniegumiem. Tajā pašā laikā, sportojot jaunieši socializējas, satiekot domubiedrus, kā arī nav noslēpums, ka šis bērnu treniņu laiks  ir kā atpūtas brīdis vecākiem, kuri bieži vien ar savu atvasi pavada 24/7.

Nereti tieši vecāki ir skeptiski, ka viņu bērni varēs kaut ko sasniegt. Tāpēc iedrošinām un motivējam arī viņus nepadoties, jo ieguldot darbu, progress un rezultāti neizpaliks. To varu teikt arī pēc savas pieredzes.

Pirms septiņiem gadiem Francijā, Lionā notika pasaules čempionāts vieglatlētikā, uz to pēc māsas Daigas aicinājuma devos kā skatītāja. Tur sastapu treneri Ināru Aperāni, kura trenējusi vairākus profesionālus paraolimpiešus, piemēram,  Dmitriju Silovu. Viņa man piedāvāja pamēģināt šķēpmešanu, jo manas rokas jau tolaik bija gana spēcīgas, pateicoties ratiņbasketbolam. Sākotnēji es to uztvēru nedaudz kā joku, un īsti neticēju savām spējām,  bet tomēr pamēģināju un man izdevās. Tā sākās mans  ceļš uz paraolimpiskajām virsotnēm.

Maldīgi domā tie, kas uzskata, ka paralimpiskajā sportā medaļas dabū visi, jo piedalās par spīti savām veselības problēmām, taču patiesībā konkurence ir ne mazāk sīva kā jebkurā olimpiskajā disciplīnā, normatīvi ir tik augsti, ka, lai tos izpildītu, trenējamies katru dienu vairākas stundas – kā jebkurš profesionāls sportists. Es trenējos sešas dienas nedēļā pa 4-6 stundām dienā.

Būtiskas atšķirības starp parasportista ikdienu Latvijā un Vācijā, trenējoties tur, neredzu. Iespēja saplānot savu treniņu grafiku  un atbilstoša sporta  infrastruktūra – tās ir būtiskākās lietas, kas mums vēl jāuzlabo. Piemēram, Daugavas stadions ir atjaunots un tas ir labi, bet mēs tur nedrīkstam trenēties, jo tas nav pielāgots parasportistiem (ratiņkrēsliem). Kā arī Vācijā kopumā cilvēki ar jebkādu invaliditāti veiksmīgāk  integrējas darba tirgū. Esam tādi paši sportisti, kā visi citi. Fantastiski, ka savu hobiju esmu attīstījusi kā darbu. Es labprāt dzīvotu Latvijā, ja man būtu iespēja šeit trenēties. Tāpēc ļoti noderīgs būtu Paraolimpiskā sporta centrs, kur vienuviet varētu trenēties parasportisti. Mūs nevajag žēlot. Dodiet mums iespējas un mēs tās izmantosim – ja ir piemērota infrastruktūra, inventārs, mēs varam trenēties, iesaistīties un sasniegt izcilus rezultātus. Nāciet, pievienojieties!

 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Hokejs

Vairāk Hokejs


Basketbols

Vairāk Basketbols


Futbols

Vairāk Futbols


Teniss

Vairāk Teniss


Volejbols

Vairāk Volejbols


Motoru sports

Vairāk Motoru sports


Vieglatlētika

Vairāk Vieglatlētika


Riteņbraukšana

Vairāk Riteņbraukšana


Ziemas sports

Vairāk Ziemas sports


Citi

Vairāk Citi