Viņa vēl nesteidzās apstiprināt profesionālās karjeras beigšanu, par ko vairākkārt izteikusies jau iepriekš. “Ziniet, es taču esmu sieviete, un man gribās pakoķetēt. Es, pamirkšķinot acis, teikšu – nezinu, nezinu. Es noteikti nesaku, ka šīs bija manas pēdējās sacensības. Vēl šogad ir dažas. Esmu labā formā, un nav jēgas tagad apstāties. Bet par nākamo gadu es vēl domāšu,” piebilda Ineta.
“Uzskatu, ka es cīnījos, un man nav, ko sev pārmest. Ja jau pat trenerim nebija, ko pārmest, tad nevienam gan ja nav. Es jūtos gandarīta par sasniegto rezultātu. Varbūt veiksmes pietrūka, lai tiktu pie medaļas, bet varbūt tā ir zīme, ka man jāsāk nodarboties ar kaut ko citu. Meklēšu sevi. Iespējams, medaļa man liktu nolaist rokas, justies kā karalienei. Audzinātu bērnus un dzīvē vairs neko nedarītu, tikai skatītos uz medaļu. Taču vēl ir tika daudz lietu, kuras var darīt, tik daudz cilvēku, kuriem palīdzēt.”
Atceroties lēcienus, sportiste norādīja, ka tie visi bijuši stabili – varbūt pat tā bijusi stabilākā lēcienu sērija viņas karjerā. Amerikānietes Dženajas Deloučas centimetru tālākais piektais lēciens nebijis liels trieciens: “Olimpiskajās spēlēs jābūt gatavam uz visu. Varbūt vienīgi kaut kur zemapziņā tas nostrādāja, un tāpēc piekto lēcienu izskrēju, nevarēju saņemties. Es gan no amerikānietēm gaidīju, ka viņas visas lēks pāri septiņiem metriem. Un arī krievietes. Nav man liela pārsteiguma par šīm meitenēm.”
Jautāta par to, kas pietrūka tam vienam centimetram, Ineta vispirms vēlreiz piesauca veiksmi. “Marka bija laba, uz dēlīša trāpīju labi. Varbūt vajadzēja būt mazliet agresīvākai. Kā man viens speciālists teica – tu nevari būt reizē sievišķīga un olimpiskā čempione,” smaidot sacīja Radeviča. Viņa atzina, ka vīra un citu tuvinieku klātbūtne un atbalsts viņai vēlreiz apliecinājis stabilas ģimenes un mīlestības nozīmi: “Viņi zina, ka es gatavojos un cīnījos, cik varēju, un mīl mani tādu, kāda es esmu. Lepojas, vai es būtu pēdējā, ceturtā vai pirmā.”
Ineta pateicās trenerim Jevgeņijam Ter-Avanesovam, kura uzraudzībā pēdējos trīs gados tieši svarīgākajās sacensībās sasniegts labākais rezultāts. “Vēlos arī pateikties katram trenerim, kurš ar mani strādājis, arī skolotājām Krāslavā, kuras nebija pret mani tik stingras mācībās, kad es nogurusi atgriezos pēc treniņa.”