Vai jūtams Eiropas čempionāta tuvums?
Sajūtas ir ļoti interesantas, jo es pati sevi neasociēju kā šaha profesionāli. Mans pamatdarbs ir saistīts ar pavisam citu jomu, tāpēc visiem šaha pasākumiem, turnīriem pieslēdzos gandrīz pēdējā brīdī. No vienas puses, tas ir ļoti liels mīnuss, jo īsti nesanāk tam sagatavoties, un, visticamāk, par čempionātu varēšu sākt domāt tikai pirms pašām spēlēm svētdienas vakarā. No otras puses, šādās reizēs varu spēlēt brīvi, izbaudīt notikumu, un dažkārt šāda pieeja palīdz sasniegt labāku rezultātu.
Profesionālu šahistu sieviešu mums nav?
Diemžēl Latvijā tas nav iespējams. Nav tāda atbalsta no valsts vai kāda cita, lai būtu kādas stipendijas vai kas tamlīdzīgs, bet turnīros sievietēm nav tik lielu prēmiju kā vīriešu konkurencē.
Dzirdēts, ka – lai šahā izsistos visaugstākajā līmenī, par spēli un kombinācijām jādomā visas dienas garumā.
Tā būtībā ir. Šahs aizņem ļoti, ļoti daudz laika. Tie paši turnīri! Eiropas čempionāts ilgst teju divas nedēļas, tāpēc man šis būs tikai otrais karjerā. Iepriekš gluži vienkārši nevarēju tam atlicināt tik daudz laika. Pat tagad, kad turnīrs notiek Rīgā, būs ļoti sarežģīti, jo paralēli strādāšu. Bija ilgi un pamatīgi jāizšķiras, vai piedalīties.
Parasti, lai piedalītos šādā turnīrā, jāņem atvaļinājums, bet tas jau mums ir tik garš, cik ir. Turklāt jautājums, vai es savā atvaļinājumā veltīšu divas nedēļas profesionālam turnīram, kas principā ir pat smagāks nekā darbs un prasa ļoti nopietnu gatavošanos. Droši vien ne. Vēl jau ir arī citi turnīri, kuros vēlos piedalīties. Visaugstāk vērtēju šaha olimpiādi, kas ir reizi divos gados, un tā notiek komandās starp valstīm. Man tas ir šaha notikums numur viens, un vienmēr rēķinos, ka uz turieni jābrauc un pirms tam jācenšas vēl vairāk sagatavoties, lai labāk nospēlētu, jo man ir svarīgi pārstāvēt savu valsti.
Kādi vēl ir nozīmīgākie turnīri?
Ir pasaules čempionāts, taču tam ir grūti kvalificēties. Vienkāršākais ir tikt labāko četrpadsmitniekā Eiropas čempionātā. Profesionālā līmenī augstu kotējas Pasaules kausi, bet amatierim tajā ir praktiski neiespējami ielēkt. Tad rangā ir jāturas labāko divdesmitniekā.
Uz ko tieksies Eiropas čempionātā Rīgā?
Es jau parasti saku, ka man nepatīk izvirzīt konkrētus mērķus pirms turnīriem. Vismaz publiski ne. Galvā man, protams, tie mērķi ir, bet, ja pasaku skaļi, tad jau gaidas ir ne tikai no manis pašas. Noteikti primārais ir nospēlēt ne sliktāk, kāds ir mans rangs. Turnīrā esmu ar sešdesmito numuru, un tas ir vismaz minimums, ko vēlētos sasniegt.
Vai mājiniecēm ir iespējams arī iesaistīties cīņā par godalgām?
Diezgan droši var pateikt, ka tur jābūt lielai apstākļu sakritībai un veiksmei. Diemžēl Latvijā šahs nav atbalstīts tā, lai mēs to varētu izvirzīt kā mērķi. Vismaz astoņdesmit procentu no dalībniecēm, kas izliktas augstāk par mani, ikdienā nodarbojas tikai ar šahu. Man pat Eiropas čempionāta laikā diemžēl būs jāstrādā, un tas ir liels mīnuss, bet gluži vienkārši citu iespēju nav. Laikā, kad būtu jāgatavojas savai partijai, man būs jāstrādā.
Vai šahā var runāt par mājinieku priekšrocībām?
Ir plusi un mīnusi. Palīdzēs tas, ka būs lielāks atbalsts, ierasta vide, bet neizbēgami savās mājās būs ļoti daudz blakuslietu, kas novērsīs uzmanību. Esot prom, ir iespējams koncentrēties tikai šaham, bet te būs ģimene, mamma, darbs, visas citas lietas. Tajā pašā laikā esmu ļoti priecīga, ka šāds turnīrs ir sarīkots pie mums.
Karikatūristi zīmē šahistus, kuri pirms turnīra skrien krosiņus, svīst svaru zālē un pirtī...
Tur ir liela daļa taisnības. Pie šaha galdiņa spēles laikā ir jānosēž vidēji piecas sešas stundas, un tādas spēles, piemēram, Eiropas čempionātā būs vienpadsmit. Tas nav viegli. Jābūt pietiekami labai fiziskajai formai. Ja tādas nav, ap trešo ceturto stundu smadzenes vienkārši sāk atslēgties un vairs neko nevari izdarīt. Būt veselam un fiziski gatavam nav mazāk svarīgi kā pārzināt spēles teoriju. Nedrīkst pie galdiņa sēsties, ja esi apslimis vai novājināts.
Visu interviju lasiet pirmdienas laikrakstā Diena!