"Pavasarī izoperēju plecu, kas jau vairākus gadus sāpēja. Izgāju rehabilitāciju, biju uz vingrošanām un procedūrām, un, aizbraucot uz Turciju, šķita, ka viss ir kārtībā. Laikam pārāk agru atsāku volejbola treniņus, jo pie slodzēm sāku just, ka mežonīgās sāpes plecā atgriežas," sarunā ar Dienu sacīja Celitāns. Atkārtota magnētiskā rezonanse rādījusi, ka izaugums uz kaula, kurš operācijas laikā tika noslīpēts, sācis augt no jauna. "Pie kustībām tas spiež uz pleca saiti, kas tāpēc iekaist. Ar tādām sāpēm spēlēt ir teju neiespējami."
Sāpes plecā, cik zinu, tev ir jau gadiem.
Tās jūtu jau astoņus deviņus gadus. Jau tad, kad spēlēju Lāsē, sāpes laiku pa laikam bija, taču tad jau biju vēl jauns, tāpēc tās nelikās nekas nopietns. Ārzemēs treniņslodzes un jauda palika lielākas, un sāpes tāpat. Pagājušajā gadā bija brīži, kad no rīta roku nevarēju pacelt, tāpēc bez operācijas nevarēja iztikt.
Izaugumi ir kādas ķermeņa īpatnības?
To varētu saukt par sporta veida īpatnību, jo volejbolā viss notiek, pielietojot pleca spēku. Varbūt kaut kur sevi nepietaupīju, kādreiz pirms spēles līdz galam neiesildījos. Viss kopā to situāciju radīja.
Kā turpmāk rīkosies?
Biju pie diviem ārstiem tepat Latvijā, kuri sprieda, ka atkārtota operācija nav obligāta. Biju uz pāris potēm, kas īsti nepalīdzēja. Jau pie mazām slodzēm jūtu fonā nelielas sāpes. Mēģināšu februāra beigās pastaigāt uz svaru zāli, patrenēties pie Raimonda Vildes. Tad jau manīs - ja jutīšos labi, turpināšu, ja ne, būs jādomā par kaut ko citu, ko darīt.
Turcijā pats piedāvāji pārtraukt līgumu?
Jā, jo redzēju arī viņu attieksmi. Viņi centās darīt visu pēc labākās sirdsapziņas, bet, kad ārsts teica, ka, pat iztiekot bez operācijas, divi trīs mēneši vajadzīgi, lai to plecu nostiprinātu, kluba vadības sejās bija lasāms, ka viņi ar to nav īsti mierā. Būtu gatavs labi ja uz Turcijas izslēgšanas spēlēm. Nonācām pie kopsaucēja, ka man izmaksā četras algas, ar ko varu būt apmierināts, un kā draugi arī šķīrāmies.
Kopumā var teikt, ka pēc lieliskas sezonas Itālijā karjeras turpinājums nepavisam neizdevās kā cerēts?
Itālijā tomēr viss ir nesalīdzināmi citā līmenī. Piemēram, šajā Turcijas klubā mums uz visiem spēlētājiem bija viens ārsts, kurš bija arī fizioterapeits un masieris. Grūti pateikt, kāpēc labi situētā klubā netiek noalgots pienācīgs personāls.
Vai pēc sezonas Modēnā aicināja arī citur?
Aicināja uz Koreju, Japānu, Ķīnu, Krieviju. No Krievijas zvana katru gadu, taču tur atgriezties negribu.
Kāpēc?
Krievijā ir milzu attālumi, un uz katru spēli ir jālido, turklāt tā lidošana tur dažkārt ir tik briesmīga, ka no lidmašīnas izkāpu pilnīgi slapjš, nosvīdis. Reiz, kad lidojām no Kazaņas, bija tik liela migla, ka reiss vairākkārt tika atcelts, bet kluba šefs uzstāja, ka beidzot jālido. Kad bija jāpiezemējas, pilots pats atnāca un lika noteikti piesprādzēties. Nosēžoties dzirdējām, ka jau izlaistas šasijas, tūliņ jāpiezemējas, bet zemi neredz. Pēdējā brīdī ieraudzījām, ka sēžamies perpendikulāri skrejceļam. Pilots to lidmašīnu sagrieza tā, ka spārns bija tikai pāris metru no zemes. Viss beidzās labi, bet vairāk ko tādu negribas piedzīvot. Vēl bija iespējas spēlēt arī Polijā, Turcijā. Stambulu izvēlējos, jo tur tomēr ir tiešais lidojums uz Rīgu, kas ir svarīgi ģimenei, un arī finansiālā ziņā bija labs piedāvājums.
Visu sarunu ar vienu no Latvijas labākajiem volejbolistiem Gundaru Celitānu lasiet pirmdienas, 26.janvāra, laikrakstā Diena!